Donoru diena Smiltenē
Valsts Asinsdonoru centra darbinieki pateicas katram, kurš palīdzējis kāda cita dzīvei atgriezt krāsas. "Dzīve mēdz būt mainīga, ne vienmēr ceļš ved tikai kalnā. Reizēm jāšķērso arī ielejas un, ja šādā brīdī pietrūkst vajadzīgā atbalsta, turpmākais ceļš var būt liegts," atzīst Vīgante, kura vairākkārt arī pati bijusi donore.
Viņa priecājas par tehnikuma audzēkņiem, kuri visos laikos bijuši vieni no aktīvākajiem donoriem Smiltenē.
Kamēr Kultūras centru renovēja, kādu laiku donoru dienas notika tehnikumā. "Ikviens no mums var kādreiz nokļūt nelaimē, tāpēc donoru kustību vērtēju ļoti augstu," atzīst skolas direktors Andris Miezītis.
Jaunieši bieži turpina vecāku iesākto tradīciju, taču daudzi dodas uz donoru dienu, draugu pamudināti vai tāpēc, ka paši vēlas paveikt ko labu un kādam palīdzēt. Lielā mērā par viņu lielo atsaucību jāpateicas arī goda donorei un tehnikuma dienesta viesnīcas dežurantei Mārai Šaudiņai, kura vairāk nekā divdesmit gadus rosinājusi audzēkņus nepalikt vienaldzīgiem pret nelaimē nonākušajiem.
Šajā donoru dienā Māra nodeva asinis jau 62 reizi. "Bērniem parasti saku – tie ir trīs spaiņi, taču tas ne mirkli nav traucējis būt priecīgai un laimīgai. Arī organismam tas nācis tikai par labu."
Mediķi novērojuši, ka jaunieši reizēm pārāk emocionāli uztver pirmo asins nodošanas procedūru. Kāds varbūt noģībst, kādam nepatīk izmaiņas pašsajūtā. Taču jau nākamajā dienā no tās vairs nav ne vēsts, atzīst Šaudiņa, kura donoriem pienākošās brīvās dienas parasti izmanto citās reizēs, kad lielāka nepieciešamība.
Viņa arī līdzīgi citiem ilggadīgajiem donoriem piedzīvojusi to, ka organisms pēc zināma laika jau sāk gaidīt donoru dienu. Tātad daba pati pasaka cilvēkam priekšā, kas jādara. Ilggadīgās donores prieks ir divkāršs, redzot sev apkārt jauniešu bariņu. Tāpat kā ikdienā, arī šoreiz Māra ātri pamana tos, kuri mazliet sabijušies, kuri varbūt tik ļoti sakoncentrējušies uz asins nodošanu, ka jāsasmīdina, lai neuztver visu tik pārlieku nopietni. Un viņai tas ātri vien izdodas – jau pēc mirkļa visi draudzīgi smejas un – kur skan smiekli, tur bailēm un raizēm jāatkāpjas.
Kopā ar viņiem smaida arī Valsts Asinsdonoru centra medmāsa Olga Koļesņikova, kurai ļoti patīk braukt uz Smilteni, jo šeit vienmēr priekšā daudz, atsaucīgu jauniešu un Māra, kura allaž visus laipni sagaida un pavada.
Savā bagātajā mūžā Māra, kura daudziem kopmītnēs dzīvojošajiem jauniešiem ir kā otra mamma, vairākkārt pārliecinājusies – dots devējam atdodas un viss, ko šajā dzīvē esi darījis, agri vai vēlu atgiežas pie paša. Viņa, protams, lepojas ar saņemtajiem Latvijas Sarkanā krusta diplomiem un goda nozīmīti – kuram gan nav patīkami, ja par labi padarītu darbu pasaka: "Paldies!" Taču ilggadīgās donores lielākā balva ir tas, ne ar kādiem pasaules labumiem nesalīdzināmais gandarījums, kāds tiek dāvāts no augšienes brīžos, kad esi gatavs otram nesavtīgi palīdzēt.
Māra to savā dzīvē piedzīvojusi vairākkārt un tāpēc no sirds vēlas, lai arī jaunieši, kuriem visa dzīve vēl priekšā, izjūt to pašu. "Ja vien neesam miljonāri, mēs tik maz viens otram varam palīdzēt. Taču tajā pašā laikā tie, kuri ir jauni un veseli, bez īpašas piepūles var uzdāvināt nelaimē nokļuvušam cilvēkam otru dzīvi. Kas var būt lielāka dāvana? Nelaime nenāk brēkdama. Bieži vien, ja nav sagādāts pietiekams daudzums attiecīgās grupas asiņu, cilvēkam nevar veikt viņam būtisku operāciju, tāpat asins pārliešana nereti nepieciešama pēc smagām traumām vai cīnoties ar smagu slimību."
Ja donoru dienā atnāk cilvēki, kuru tuviniekiem nepieciešamas asinis, Māra sarunā ļaudis, kuri var palīdzēt. Viņa arī pati vairākkārt braukusi uz Rīgu, lai nodotu asinis konkrētiem cilvēkiem, kuri gulējuši slimnīcā un gaidījuši.
Uz donoru dienu viņa nāk kā uz svētkiem. Māra domā, ka šo noskaņu rada cilvēku nesavtīgā vēlēšanās palīdzēt citiem. "Jaunieši, kad aicinu viņus nākt līdzi, vispirms grib zināt, vai būšu arī pati. Ja atbildētu noliedzoši, diez vai arī viņi būtu tik atsaucīgi. Bērniem visos laikos svarīgākais bijis pieaugušo piemērs. Tās ir muļķības, ka mūsdienu jaunieši ir slikti! Lai tie, kuri to saka, atnāk un paskatās, kādi fantastiski radošie darbi ir mūsu audzēkņiem, cik izcili pašdarbnieki viņi ir! Tā kā esmu jau viņu vecmāmiņu vecumā, tad labi atceros atceros arī tos tētus un mammas, kuri tagad skaļi bļauj: "Kad mēs augām, tad gan..." Un – kā vēl bija! Tikai tiem īgnākajiem tas viss kaut kā aizmirsies..."
Māra ir pārliecināta, ka, ejot pa šo dzīvi ar labestību, atveras pat visciešāk aizslēgtie vārti. Reizēm gan darba pienākumi prasot arī būt mazliet bargākai. Pirmās piecas minūtes viņai tas tīri labi padodoties, bet pēc tam, lai, neizskatītos pārāk nenopietna, nākoties pietēlot. Tiklīdz dusmas pierimušas, vairāk griboties smieties, nevis bārties...
Šajā donoru dienā pirmoreiz nodot asinis nolēmis arī tehnikuma skolēnu prezidents Ardis Tukišs. Līdzīgi citiem uzrunātajiem jauniešiem viņš uzskata, ka tas ir katra vesela cilvēka pienākums. Turklāt – ja vēl tik jautra kompānija... Donoru kustība tehnikumā kļuvusi par ko līdzīgu misijai – neviens vairs īpaši neapspriež, kāpēc, vienkārši – ja veselība atļauj, tad jāiet un viss. Kāds varbūt pirmoreiz nobīstas, bet nākamajā reizē ir klāt, jo – kurš gan laidīs garām lustīgu pasākumu...
Uz sarakstu
