Banner 980x90

Seno rotu meistars: mūsu priekšteči bija ļoti grezni

Cēsu pilsdrupu pakājē zem koku zariem noslēpies neliels sarkanu ķieģeļu namiņš. Tā ir seno rotu meistara un vairāku grāmatu autora Daumanta Kalniņa valstība - eksperimentālās arheoloģijas darbnīca un izstāžu telpas vienlaicīgi -, kur teju ik dienu greznās rotās atdzimst seno latviešu vēsture un dzīvesziņa.

Sarunā ar Daumantu Kalniņu uzzinājām, ka mūsu priekšteči bijuši ne vien ļoti grezni un bagātīgi rotājušies, bet ka arī pirms daudziem gadu simteņiem, gluži kā mūsdienās, noteiktos periodos valdījušas zināmas modes tendences.

Kad sākāt kalt rotas?


Rotu kalšana sākās pirms 44 gadiem.

Jau tik sen?

Jā! Tā ir jau diezgan dziļi iestaigāta taciņa, tikai tie rotu kalšanas virzieni bijuši dažādi. Man vispār patīk tautas daiļamatniecība. Esmu gan koku griezis, gan ar mālu strādājis, taču kolīdz uzdūros metālam, man tā iepatikās, ka pie tā arī paliku.

Tie bija padomju laiki, kad arī pie darbarīkiem tikt nebija tik vienkārši. Kad biju ticis pie darbarīkiem, sapratu, ka es neko nejēdzu! Var jau darināt pakaļ tam, ko redzi veikala skatlogā vai žurnālā – tirgum tas ir labi. Taču man prasījās tikt pie zināšanām, tāpēc aizgāju uz tolaik visā Padomju Savienībā vienīgo vietu, kur deva praktiskus rezultātus. Tā bija Poligrāfijas tautas universitātes Metāla un dzintara nodaļa. Nodaļas vadītājs bija Arnolds Naika. Jaunatne viņu varbūt nepazīst, taču, ejot pa Rīgu, paceliet acis uz Brīvības pieminekļa zvaigznēm – tās ir kalis Arnolds Naika ar savu kolēģi Jāni Zibeni. Skolotājs man ir bijis labs.

No metāla var izkalt daudz ko. Kāpēc Jūs pievērsāties tieši rotām?

Rotas? Tāpēc, ka nelielā priekšmetā tu vari izteikt simboliskus un ētiskus principus. Tu vari kalt arklu un kalt zobenu. Ar vienu varēs art zemi, ar otru atkauties no ienaidniekiem. Tiem ir tīri praktiska nozīme. Sakta gan arī ir praktiska – tā paredzēta apģērba saturēšanai-, taču tajā ir ietverta arī konkrētā laika domāšanas pamati, ja vien tos prot atkost. Tas mani vienmēr ir interesējis. Staigājot pa muzejiem un skatoties mūsu senču brīnišķīgos darbus, aizvien domāju – kā tādu var uztaisīt? Izrādās, atbildi uz to man nedeva nedz tautas universitāte, nedz tālākās studijas.

Tad es uztaisīju revolūciju. 1988.gada 14.jūlijā uz Cēsīm tika atvests manis gatavotais Latvijas karogs. Kaut kad šajās oktobra dienās tas arī tika pacelts Cēsu pils tornī. Tolaik to cildināja par pirmo PSRS okupācijas laikā publiski pacelto Latvijas karogu, taču mēs zem karoga bijām nodzīvojuši visu vasaru. Ar karogu biju klāt visur, kur daudziem patika un nepatika... Tātad jau tajā brīdī biju izkarojis sev brīvību un darīju to, ko gribēju. Tajā brīdī es sapratu – lai es kaut ko no tautas rotu kalšanas varētu sajēgt, man jāsāk no pašiem pamatiem, jāiet uz vēstures muzeju fondiem. 1990.-1991.gada ziemu, atskaitot pāris nedēļas, kad bija jādzīvo pa barikādēm, katru nedēļu vienu dienu sēdēju fondos, pētīju senlietas, rakstīju komentārus un mājās mēģināju praksē. Visu, ko sazīmēju un sarakstīju, pamēģināju dabūt iekšā materiālā. Un izrādās, ka nesanāk! Braucu nākošo reizi un pētu atkal!

Tev pašam ir pieņēmums, kā senlieta ir taisīta. Un ir ļoti jauki atklāt, ka senajam meistaram kaltiņš noslīdējis tieši tajā pašā vietā, kur noslīdēja man. Līdz ar to ceļš, kuru es eju, ir pareizais attiecībā uz konkrēto priekšmetu. Tas mani aizvienb ārkārtīgi fascinē, ka tu ej pa pilnīgi aizaugušu taku.

Pa pēdām senatnei...

Nu ja!

Liela daļa mūsu zināšanu par pagātni nāk no arheoloģiskajiem izrakumiem. Ne vienmēr izrakumos atrastās rotas ir labi saglabājušās. Cik precīzi iespējams rekonstruēt rotu precīzi tādu, kāda tā izskatījusies pirms gadu simteņiem?


Rotas bija ne gluži sērijveida, bet zināmā gadsimtā un zināmā laikā bija kaut kāda rotu valkāšanas mode. Ja es zinu datējumu, ja es zinu paralēles, tad uztaisīt rekonstrukciju nemaz nav tik ārkārtīgi sarežģīti.

Tātad agrāk arī bija mode un modes tendences?

Protams! Protams! Nedzīvojām mēs toreiz kokos, kā par mums daži mēģina stāstīt. Čiekurus negrauzām.

Par rotu kalšanu esat rakstījis arī grāmatas.

Reizēm mani ciemiņi, aplūkojot kolekcijas, brīnās – kā viņi toreiz varēja to varēja izdarīt? Es saku – vēl neesmu atkodis, kā to visu varēja izdarīt. Esmu atkodis ļoti daudz, bet ne visu. Godīgi sakot, kad 1995.gadā iznāca grāmata "Aiz Daugavas vara dārzs", tā bija kā rokasgrāmata visiem pulciņiem un klubiem, kas jau kala rotas. Grāmatā aprakstīju, ko esmu darījis. Tomēr mēs esam diezgan slinki lasītāji. Vajag mēģināt lasīt starp rindām. Es nerakstu tehniskus priekšrakstus, tā vairāk ir apcere. Ja lasa uzmanīgi, visu var izlobīt.

Vai nākotnē arī ieplānots savas zināšanas ielikt kādā jaunā rakstu darbā?

Jā, diezgan nopietni plāni. Ar savu līdzdarbojošos arheoloģi esam sākuši spriest, ka vajadzētu uztaisīt svaigu apkopojumu. Pirmā doma tagad ir to, kas sarakstīts angļu valodā – "The Latgallian Treasures" – izdot krieviski. Tā ir ļoti būtiska lieta. Kāpēc to vajag? Nākošajā gadā mūsu ekspozīcijai būs diezgan lielas pārmaiņas šajā sakarā. Pēc hronikām Cēsis pirmo reizi pieminētas 1206.gadā, tad 2006.gadā arī tika svinēta Cēsu astoņsimtgade. Savukārt Latgale senkrievu Nestora hronikās ir datēta ar 1113.gadu. Tātad nākamais gads ir latgaļu valsts vēsturiskās atpazīstamības deviņsimtā gadadiena. Uz to arī savu virzību vērsīsim.

Apmeklētāji mums ir no visas pasaules. Angļu valodā runājošajiem viesiem mums ir materiāli, taču tagad ļoti daudzi apmeklētāji nāk no Krievijas. Kaut dzirdētas nelabas lietas un tendences gan presē, gan televīzijā, līdz šejienei neviens no tiem "sliktajiem" nav atnācis. Pie manis viesojas tikai ļoti inteliģenti un interesanti krievu cilvēki – kā no Krievijas, tā tepat no Latvijas. Viņi ir pelnījuši, lai grāmata par latgaļu dārgumiem ir arī krievu valodā.

Runājot par mūsu priekštečiem, par tautām, kas dzīvojošas pašreizējā Latvijas teritorijā – vai šeit bija izteikta rotu un rotāšanās kultūra?

Cik esmu sapratis, it sevišķi par latgaļiem runājot, viņi bija ārkārtīgi grezni, rotājās ārkārtīgi bagāti. Pats esmu strādājis arī izrakumos - rakājoties pa kapiem ļoti maz var atrast tādu, kuram to rotu nav bijis.

Es to skaidroju šādi - tajos laikos rotām bija trīs nozīmes. Pirmā bija maģiskā aizsardzība. Pasaule ir pilna ar gariņiem, kā mēs to arī saprotam no dainām. Toreiz katrs kociņš, katrs akmentiņš pasaulē bija apdvēseļots. Taču gariņi bija gan labie, gan sliktie, tāpēc vajadzēja aizsardzību. Piemēram, maģiskais aplis – to redzam gan aprocēs, gan gredzenos, gan kakla riņķos. Ja pēc pasakām un teikām aplis tika novilkts zemē, cilvēks stāv iekšā un tad ļaunums netiek klāt, šinī gadījumā man ir mobilais maģiskais aplis jeb kakla riņķis, un ļaunums klāt netiek! Tā ir viena nozīme.

Otra nozīme – rotu ornamentācija ir ārkārtīgi cieši saistīta ar pasaules modelējumu, ar saules apriti, ar augu valsts vairošanos. Teiksim, piekariņi, kas dalās uz pusēm. Protams, mēs neko nevaram apgalvot, ka tas 100% bija tieši tā, taču mēs varam pieņemt. Šeit es runāju par saviem pieņēmumiem. Es uzskatu, ka piekariņš, kas dalās uz pusēm, atbilst tautasdziesmai "Audzē, Dievs, div’ vārpiņas viena salma galiņā". Īstenībā Jumja zīme! Caur debesu svētību auglība un labklājība uz mūsu zemes.

Nu esam aizsargāti, esam paēduši. Kad esam drošībā un paēduši, mēs sākam domāt par precēšanos. Te rota ir kā spožums, kā greznuma lieta, ar ko pievērst pretējā dzimuma uzmanību. Tas taču saglabājies arī līdz mūsdienām.

Tieši vēlējos jautāt, vai šī nozīme aiz vizuālā un taustāmā ir saglabājusies arī līdz mūsdienām. Nu, laulības gredzenus visi zinām. Bet kā ar maģisko aizsardzību?

Ķēdītes, krustiņi – tas viss ir tieši tas pats! Bija man vienreiz darīšana ar ļoti aktīviem tradīciju pētniekiem, kuri briesmīgi daudz ir safantazējušies. Viņi visi to tik nopietni ņēma... cilvēks atnāk pie manis un saka – valkājot to un to rotu, atliek pacelt roku un ienaidniekam zobens salūzt pa gabaliem. Stāsta, ka ar acu skatu var aizlodēt, sametināt... Runā arī par šo rotu vairāku līmeņu nozīmi. Tad nu es vienreiz veselu grupu pamatīgi satracināju. Man uzdeva vienu tādu jautājumu, un es atbildēju – jā, laulības gredzens simbolizē laulību, taču ar to var arī alus pudeli attaisīt... Kā tie cilvēki bija sašutuši... (smejas).

Tātad latgaļi greznojās bagātīgi. Kā ar citām Latvijas teritorijā dzīvojošām tautām?

Visi bija grezni! Latgaļi ir interesanti tieši ar to, ka konsekventi saglabā savas kultūras robežas. Taču robežas, protams, nav kā ar cirvi nocirstas. Tiem, kas bija šeit Vidzemes galā, vairāk darīšana bija ar igauņiem un lībiešiem. Kultūras mijiedarbība notika arī tajos laikos. Puisis atvedis meiteni ar visām rotām no Vīlandes, bet vietējām jau interesē – kas tās par jaunām rotām? Tie sabiedrības procesi jau tāpat notika.

Viena lieta gan senajiem latgaļiem ir atšķirīga no kuršiem, lietuviešiem. Latgaļiem ļoti reti bija mirušo kremācija. Mirušos guldināja līdzenos kapu laukos – sievietes ar galvu uz rietumiem, vīriešus ar galvu uz austrumiem. Tā viņi zemes mātes klēpītī guļ. Tāpēc mēs tās latgaļu dāmas un latgaļu večus varam atainot pilnīgāk. Ja mirušais ir kremēts un līdzi r salauzta, pa pusei sakususi rotu čupiņa, tad ir diezgan grūti no tā kaut ko saprast. Protams, ir jau arī kuršiem skeletu apbedījumi, taču tas nav tik izteikti.

Par pašu rotu kalšanas procesu – cik ar Jums pieejamajiem rīkiem aizņem pašas vienkāršākās un pašas sarežģītākās rotas izkalšana? Noteikti ļoti liela laika atšķirība.

Zini, kurā brīdī rodas tā laika atšķirība? Tad, kad es vēstures muzeja fondos esmu uzgājis kādu baigi foršo mantu, kuru gribu uztaisīt, man vispirms ir jāatkož, kā tā tika taisīta. Ar kādiem darbarīkiem. Un tad vispirms jāuztaisa tie darbarīki. Tad nebija ne Philips ne Bosch firmu rīki. Katram amatniekam bija savi individuāli darbarīki. Skaidrs, ka kaltiņš ir kaltiņš, bet tas var būt ar platāku leņķi, ar šaurāku leņķi... Man vajag tieši tādu instrumentu, kāds izmantots oriģināli. Līdz ar to taisu pats savus darbarīkus.

Sanāk, ka pat senas lietas nevar uztaisīt ar mūsdienu rīkiem.

Nē, nē... To atkodu pirms gadiem 25, ka te ir cits ceļš ejams. Tagad jau piedāvā daudz ko. Veikalos, salonos ir tautas tradīcijās balstīts rotu piedāvājums. Modernās tehnoloģijas, protams, piedāvā kopēt priekšmetus, veicot atliešanu, taču tas vairs nav tas pats! Cilvēki, kas meklē kaut ko īstu, to ļoti labi sajūt.

Ir atkal tas, ko skaidroju saviem sekotājiem un interesentiem, kas mēģina kalt rotas. Cilvēks paņem bleķa gabalu, paņem kaltiņu, kaut ko uztaisa. Taču uztaisa šķībi-greizi-nepareizi, uz ātro. Es saku: "Pēc kā tev viņš izskatās?" Man atbild: "Bet tad var redzēt, ka tas ir taisīts ar roku!" Taču rokdarbs nenozīmē prastību, nekārtību, nemācēšanu izdarīt! Taču šo atrunu kādreiz nākas dzirdēt... Tagad turpinu tautu izglītot – Cēsīs, Ruckas muižā ir kalves turpinājums. Tur ir vesela māja, kuru esam saveduši kārtībā. Trīs reizes jau notikušas nodarbības.

Cilvēkiem vispār ir interese šo visu izzināt tuvāk, iemēģināt savu roku kalšanā?

Protams! Un ne tikai mūsējiem. Man šķiet, ka citiem pat vairāk. Cilvēks atnāk uz kalvi, apskatās, un nu ir āķis lūpā! Tagad Ruckas parkā ir telpas, kur tas viss top. Tūrists vai vienkārši interesents var pieteikties, atnākt uz turieni un izkalt savu iecerēto sapņu rotu.

Pats savām rokām?

Nu ja. Protams, es viņam to roku nedaudz pieturēšu, savādāk neies tā lieta! Tur nebūs rotu kalšana vien. Būs arī melnais metāls – bruņas, ieroči, dekori. Tikko Inese Krūmiņa mācīja aust jostas. Būs iespējas nodarboties visiem.

Jūs teicāt – interese nav tikai mūsējiem. Ar "mūsējiem" domājāt latviešus?

Jā, jā! Ja pasekojam līdzi presē, televīzijā... teiksim Jāņi Stounhendžā. 100 tūkstoši pabijuši kopā svinēt saulgriežus! Viņiem akmeņi ir, interese arī, taču laika atstarpe ir nonivelējusi ticējumus, tradīcijas. Tur viss ir sajaukts kopā ar kristietību. Nonākot šeit, tūristi sit plaukstas un lēkā, kad es viņiem parādu Barona vāktās dainas un parādu, kā es tās saredzu savās rotās. Šeit mums tā laika atstarpe ir tuvāka. Nerēķināsim no 13.gadsimta. Ja es to, ko varu izlasīt un nodziedāt dainās, varu saskatīt 11.gadsimta aprocē, tā ideja pati par sevi ir izdzīvojusi līdz 20.gadsimta sākumam, kamēr Krišjānis Barons un viņa laika biedri vāca šos materiālus! Tie ir tik ārkārtīgi arhaiski priekšstati, kas ir saglabājušies. Pierakstos tā ir cita lieta. Ja dainas kaut kādā 12.gadsimtā būtu pierakstītas un glabātas papīra ruļļos, to neatcerētos. Bet te tradīcijas ir dzīvi dzīvojušas visu laiku līdzi. Tādas tradīcijas tik vienkārši neatceras - ko darīja mana vecvecmāmiņa, vecvecvecmāmiņa. Ja man neiemāca, un es neiemācu tālāk saviem pēctečiem, tas tiek aizmirsts.

Tātad tūristiem interesants ir ne tikai Stounhendžas milzīgais monolīts vai jebkura cita lieta pati par sevi, bet interesē stāsts, vēsture?

Tieši tā. Tieši tas, ka mēs esam ļoti tajā visā iekšā.

Sanāk, ka latviešiem senā dzīvesziņa aizvien ir ļoti, ļoti dzīva.

Jā. Tāpēc arī, ja tūrists pārvar to 50 santīmu slieksni, nepaskopojas, es viņu no muzeja nedabūju ārā stundu. Šeit viņam ir pašam jādomā līdzi. Tas tūristus tiešām ir ieinteresējis.

Ja turpinām par dzīvesziņu, jāpastāsta nedaudz par tautu vēsturi. (D.Kalniņš rāda senu karti ar tautu apdzīvotajām teritorijām). Te redzams, ka latgaļi aizņem ļoti nopietnu teritorijas daļu no pašreizējās Latvijas teritorijas. Sēļi ir apmēram turpat, kur bija. Viena daļa gan aiziet dziļi iekšā Lietuvā. Kur ir robeža starp zemgaļiem un žemaišiem? Grūti pateikt. Zemgaļi gāja uz dienvidiem. Tālāk par Mindauga valsti krustneši pakaļ netika. Kuršiem tāpat – Kuršu kāpas nu ir citā teritorijā. Kas notika ar kuršu karotājiem? Tie aizgāja, kur krustneši netika klāt, un dzīvoja. Taču latgaļi izsējās pa kara iztukšotajām vietām. Pats Latvijas nosaukums jau ir saistīts ar Latgales vārdu. Tagad vācietim ir vienalga, vai viņš runā par Latviju vai Latgali – viņš saka "Lettland". Par valdodu – kādreiz Valdis Muktupāvels bija uztaisījis prūšu programmu, kurā rekonstruēja seno prūšu valodu. Diezin vai mēs no tā daudz ko saprastu, taču kad mūsdienu latgalis kaut ko runā, mēs taču saprotam ļoti labi. Varbūt nesaprotam īpašus vārdus, bet principā latviešu literārās valodas pamatā ir latgaļu valoda.

Viss augstākminētais liek domāt, ka mūsu kultūrvēsturiskās vērtības ir tīri laba tūrisma eksportprece. Mēs esam unikāli, interesanti.

Mēs esam interesanti, tikai pašiem jāsaprot, cik esam bagāti. Jāprot arī to pasniegt. Šeit stūrī stāv tā jocīgā koka lelle (skatīt galerijā). Tā nav domāta, lai redzētu, kāda izskatījās senā latgaliete. Tāda briesmone viņa nekad nebija, taču stāsts ir par to - kad man te riņķī sēž tūristu grupa un mēs runājamies par senajām rotām, vienmēr kāds jautā "Cik tad viss tas svēra un vai sieviete nejutās kā zirgs, kad to salika virsū?"

Tad nu izvēlamies vienu dāmu, kura piesakās pati vai viņu izvirza kolektīvs, un ģērbjam visās rotās iekšā. Kad meitene saģērbta, tad es viņus izdzenu ārā, lai safotografējās. Kad tūristi aizbrauc mājās, rāda bildi, un viņiem prasa – kas tas ir? Tā ir Latvija! Daudzkārt dzirdēts, kāda Latvija parādās pasaulē, ziņās... vai nu večiņa no miskastes lasa pudeles vai plika meitene danco ap stabu. Bet te ir pavisam kaut kas cits!

Arī - kāpēc man internetā to draugu ir tik daudz? Ne jau mana skaistuma dēļ. Visas dziedātājas... kas tik viss tur nav. Pamatā taču tās ir dāmas, nu, arī vēsturnieki, kam tas viss interesē. Tāpēc, ka visur redzu galerijas ar manām rotām! Kā cilvēki tās pamana, tā jautājums – kas tas ir? Tā ir Latvija! Nākamais jautājums – kur tas ir?

Kā vienmēr...

Jā, jā! Tā mūsu Ārlietu ministrija un Latvijas Institūts par velti darbojas. Tā koka lelle ir vairāk izdarījusi!

Video ieskatu sarunā ar Daumantu Kalniņu skatieties šeit.

Dalies ar šo rakstu

Uz sarakstu
Pilseta24.lv neatbild pievienotajiem lasītāju komentāriem, kā arī aicina portāla lasītājus, rakstot komentārus, ievērot morāles un pieklājības normas, nekurināt un neaicināt uz rasu naidu, iztikt bez rupjībām. Lūguma neievērošanas gadījumā Pilseta24.lv patur tiesības liegt komentēšanas iespēju. Komentāros publicējamā teksta garums ir ierobežots līdz 1000 zīmēm. Nereģistrētiem lietotājiem ir aizliegta HTML un hipersaišu publicēšana!
Komentāri (0)