Baltijā lielākais bunkurs – Īles nacionālo partizānu bunkurs

Dobeles novada Zebrenes pagastā atrodas Baltijas valstīs lielākais bunkurs – to 1948. gadā Īles mežos izbūvēja apvienotās latviešu – lietuviešu grupas partizāni, lai turpinātu cīnīties pret padomju varu. 1949. gada 17. martā 24 partizāni, kas tobrīd atradās bunkurā, izcīnīja savu pēdējo kauju pret 760 vīru lielo čekas karaspēku. Bojā gāja 15 partizāni, 9 tika sagūstīti un kopā ar atbalstītājiem izsūtīti uz Sibīriju. Bunkurs ir atjaunots tieši tāds, kāds tas bija pirms saspridzināšanas.

Vēsture

Pēc II Pasaules kara beigām Latvijas mežos pret padomju okupācijas varu cīņu turpināja aptuveni 20 000 partizānu, kurus atbalstīja ap 80 000 civiliedzīvotāju. Pretošanās kustība un cīņas ilga līdz pat 1956. gadam, kad beidza pastāvēt pēdējā nacionālo partizānu grupa.

1947. gadā izveidojās partizānu grupa Kārļa Kraujas (īstajā vārdā Visvalža Brizgas) vadībā, kas slēpās Zemgales mežos, gadu vēlāk tiem pievienojās arī deviņi lietuviešu partizāni; kopumā grupā bija 27 cilvēki. Tuvojoties ziemai, Jelgavas apriņķa Lielauces, Īles un Zebrenes pagastu robežu tuvumā, 300 metrus no “Priedīšu” mājām nacionālie partizāni uzcēla bunkuru.

Tas bija vairāk nekā 62 kvadrātmetrus plašs, izmēru ziņā lielākais visās Baltijas valstīs, ar divām izejām, kā arī mīnētu apkārtni. Bunkurs bija ieplānots kā pagaidu mītne, kur pārlaist ziemu, lai pavasarī dotos jau prom. Tajā bija vietas 30 cilvēkiem, pārtikas krājumiem, kā arī ieroču un munīcijas rezervēm.

1949. gada 17. martā tiem 24 partizāniem, kas bunkurā tobrīd uzturējās, nācās izcīnīt savu pēdējo kauju, proti, viņi varonīgi stājās pretī 760 karavīru lielam čekas (Valsts drošības ministrijas) karavīru pārspēkam. Lai arī teritorija ap bunkuru bija mīnēta, piecu stundu ilgās cīņas noslēgumā bojā gāja 15 partizāni, savukārt deviņus sagūstīja un kopā ar to atbalstītājiem izsūtīja uz Sibīriju.

Atjaunotais bunkurs – piemiņas vieta

1992. gadā zemessargi kopā ar Daugavas Vanagiem un patriotisko organizāciju atraka saspridzināto bunkuru, savāca kritušo kaujinieku kaulus un tos pārapbedīja Dobeles Virkus kapos. Izraktā bunkura aprises tika izliktas ar baļķiem.

2007. gadā Meža dienu talkas laikā tika uzsākti bunkura atjaunošanas darbi pēc izdzīvojušā partizāna Modra Zihmaņa atmiņām, savukārt 2013. gadā ar LVM atbalstu bunkurā tika uzsākti vērienīgi atjaunošanas darbi, papildinot to ar dzelzsbetona pamata konstrukciju. Bunkura iekšpusē redzama krāsniņa, galds, šauras lāviņas, uz kurām partizāni gulējuši.

2014. gada 17. martā notika nacionālo partizānu atjaunotā bunkura iesvētīšana, kurā piedalījās arī Modris Zihmanis – vienīgais vēl dzīvais Īles nacionālais partizāns. Pie bunkura tika uzstādīts Baltais krusts, granīta stēla un piemiņas akmens. Pie ceļa uz bunkuru ir izvietots arī informācijas stends. Pēc atjaunošanas bunkurs kļuvis ne tikai par cieņas apliecinājumu nacionālajiem partizāniem, bet arī par apskates vērtu objektu, kur izzināt daļu no Latvijas vēstures.

Dalies ar šo rakstu

Uz sarakstu