Dabiskais linolejs
Par dabiskā linoleja priekšteci uzskata ar eļļu piesūcinātu audeklu, kuru patentēja 1627. gadā un XVIII gadsimtā sāka izmantot grīdas segumiem. Gatavošanas laikā uz auduma uzklāja karstas lineļļas, bišu vaska, sveķu un krāsvielu maisījumu, kuru 1843. gadā papildināja arī samaltu korķa koka miza.
Laika gaitā procesā iepazina arī oksidētu lineļļu, tāpēc 1863. gadā šo tehnoloģiju ar linoksīna pielietošanu patentēja anglis Frederiks Voltons, ieviesdams nosaukumu – linolejs, un gadu vēlāk Lielbritānijā jau sākās tā rūpnieciska ražošana. Pagājušā gadsimta sākumā Krievijā lielākās linoleja rūpnīcas atradās ostas pilsētās – Odesā un Rīgā. Tradicionālais linolejs bija vienkāršs, nodilumizturīgs, brūns, nedaudz eļļains grīdas materiāls, ko plaši izmantoja, piemēram, arī publiskā transporta līdzekļos.
Izgatavošana
Dabiskā linoleja pamatmasu izgatavo no koksnes miltu, skujkoku sveķu, kaļķu un lineļļas maisījuma, kuru kādu laiku nostādina tvertnē, pievienojot dabiskās krāsvielas. Procesa rezultātā iegūtās krāsainās granulas presē, uzliek uz džutas pamatnes un vēlreiz sapresē. Tā iegūst blīvu struktūru, kuru atliek apstrādāt žāvējamā kamerā un, jau gandrīz gatavu, vēlreiz apstrādāt ar speciālu tehnoloģiju, kas linoleju pasargā no dilšanas un padara vieglāk uzkopjamu. Mūsdienās ražošanas tehnoloģijas attīstās, un šis produkts kļūst arvien daudzveidīgāks. To piedāvā dažādos toņos un faktūrās, kas ļauj atrast optimālos variantus jebkurā interjerā.
Krāsu gradācijas sākas no klasiski melnbalta kontrasta un beidzas ar krokodilādas imitāciju, vidū iespraucoties Gogēna paletes toņiem.
Lietošana
Modernais dabiskais linolejs ir ekoloģisks grīdas materiāls, jo tiek ražots tikai no dabīgajām izejvielām. Biezā seguma kārta tam nodrošina ilgu kalpošanas laiku – vismaz 20 gadus. Tas ir ugunsizturīgs, antistatisks (nelīp putekļi), viegli kopjams un dezinficējams. Linolejs neizraisa alerģiju, tajā neieēdas tauku traipi, neskādē smiltis. Šo īpašību dēļ materiālu plaši lieto dzīvojamās un sabiedriskās ēkās, it īpaši medicīnas un sociālās aprūpes, arī bērnu iestādēs. Piemēram, Amsterdamas lielākajā slimnīcā jau deviņdesmitajos gados ar to noklāts aptuveni 100 000 kvadrātmetru grīdu, un atsauksmes ir lieliskas!
Sabiedriskajām telpām domātie pārklājumiem ir daudz izturīgāki pret nonēsāšanos, tie ir biezāki un dārgāki.
Analogi
Zem linoleja markas pazīst arī vairākus citus izstrādājumus. Ekoloģiskais Marmoleums ražots no kliju eļļas, sveķiem, koka miltiem, kaļķakmens, pigmenta un džutas, un tas bioloģiski sadalās. Arī īpaši krāsainais un interesantais Artoleums top no dabiskiem materiāliem un domāts izsmalcinātam lietotājam.
Pirms pusgadsimta no naftas produktiem sāka gatavot sintētisku grīdas pārklāju PVH – (polivinila hlorīds), ko vizuālās līdzības dēļ tāpat dēvējam par linoleju. Tas ir elastīgāks, arī krāsu toņu izvēle ir lielāka. Taču šo materiālu par linoleju saukt ir aplami. Galvenā atšķirība starp lētu PVH segumu un linoleju ir tā, ka pirmais sastāv no trim slāņiem, bet īstais linolejs visā biezumā ir viengabalains.
Klāšana
Pirms izmantošanas dabisko linoleju nepieciešams atritināt, piegriezt ar nelielu uzlaidi un paturēt izklātu pāris diennaktis istabā. Grīdai jābūt tīrai, bez gružiem un putekļiem, ar aizšpaktelētām spraugām, pretējā gadījumā visi nelīdzenumi vēlāk top redzami. Kad linolejs ir nostāvējies, to precīzi piegriež un malas pielīmē ar speciālo līmi. Daži eksperti iesaka nostiprināšanai izmantot abpusējo līmlenti. Nekādā gadījumā linoleju nedrīkst naglot! Labāko līmi var ieteikt veikala pārdevēji – konsultanti, tāpēc šo darbu it viegli paveikt pašam.
Kopšana
Lai arī dabiskais linolejs ir ļoti izturīgs, mēdz gadīties visādi. Kopšanai nav ieteicams izmantot sārmainus mazgāšanas līdzekļus. Vislabāk pirkt tikai speciālos! Dažreiz pēc ballītes uz grīdas paliek dzeltenīgi traipi. Tos likvidē ar smilšpapīru un vaskošanu. Speciālajiem mazgāšanas un vaskošanas līdzekļiem ir augstas cenas, tomēr tos izmanto reti un patēriņš ir neliels.
Uz sarakstu
