Eksperte: trūkst izpratnes par zemi kā ražošanas resursu
Konferecnē "Sadarbība reģiona attīstībai" Jūs runāsiet par lauksaimniecības zemes izmantošanas ilgtspēju Vidzemē? Kāda pašlaik ir Vidzemē lauksaimniecībā izmantotās zemes platība?
Hektāros neminēšu, bet procentuāli 34% no plānošanas reģiona kopējās platības ir lauksaimniecībā izmantojamas zemes. Pārējais, attiecīgi, ir meži, apbūve, ceļi un citiem mērķiem paredzētas platības.
Kā Jums pašlaik šķiet – vai lauksaimniecības zemes potenciāls Vidzemē ir pilnībā izmantots, vai arī ir iespējams izvērsties?
Par Vidzemi runājot – potenciāls noteikti nav izmantots. Ir iespējams izvērsties divos veidos. Pirmkārt - platības ziņā; otrkārt – jau esošās platības izmantot efektīvāk. Par platību gribētu pateikt, ka pēc 2011.gada apsekojuma rezultātiem situācija ir tāda, ka 85% no lauksaimniecības zemēm Vidzemē ir apsaimniekoti, bet 15% - neapsaimniekoti. Patiesībā situācija ir daudz dramatiskāka. Apsekošanā, ja no viena kadastra 30% ir kopti, platību pieskaita kā apsaimniekotu. 70% no kadastra var būt neapsaimniekoti. Atsevišķos gadījumos, atkarībā no kadastra lieluma, var appļaut tikai ceļmalas, pārējais var būt jau vairākus gadus aizaudzis, bet to joprojām uzskatīs par koptu. Statistikas dati ir pozitīvāki nekā reālā situācija.
Par esošo platību potenciāla izmantošanu – liela daļa platību pašlaik tiek appļauta tikai reizi gadā, lai saņemtu ES maksājumus par platību kopšanu. Nezinu, cik daudz ir tādu platību, to tagad ir grūti uzskaitīt, bet ir tā, ka šīs platības, kuras tiek tikai appļautas, varētu izmantot kartupeļu, graudu un citu kultūru audzēšanai.
Vēl, lai uzlabotu potenciālu esošajām izmantotajām un it kā izmantotajām platībām, var veikt augsnes analīzes. Tas nosaka, kādas barības vielas nepieciešamas augsnei un kādas kultūras tai piemērotākas. Līdz ar to var sasniegt augstāku efektivitāti, piemēram, ir platības, kur sēj graudus, bet patiesībā tur būtu piemērotāki kartupeļi vai citas kultūras.
Vajadzētu ievērot arī augu seku. Pārsvarā tie ir lielie lauksaimnieki, kas to neievēro un gadu no gada vienās platībās sēj graudus. Vajadzētu zemei ļaut arī atpūsties. Ja gribam efektivitāti, no zemes nedrīkst tikai ņemt, bet tai ir arī jādod un jāļauj atpūsties.
Tas nozīmē, ka tie, kas saimnieko šādā veidā, nedomā par ilgtspēju. Tā ir problēma?
Tā ir problēma. Tas atkarīgs, uz ko kurš koncentrējas. Citi audzē rudzus, auzas, kviešus, vienalga ko. Nezinu, kā tas ir pareizi agronomiski - varbūt var pamainīt tikai graudaugu kultūras, tomēr laiku pa laikam platībās, kur vairākus gadus audzēta labība vai kartupeļi, vērtīgi būtu sēt arī kultūras, kas pēc tam, iestrādātas zemē, tai dod papildus barības vielas. Tāpat arī par sliktu nenāk intensīvi ražošanai izmantotās platībās kādu gadu iesēt vienkārši zāli. Tā diemžēl vairumā gadījumu nenotiek, jo visiem ir nepieciešami ienākumi, peļņa, visi grib to maksimizēt. Domāju, ka koncentrēšanās uz zemes kvalitāti un ražīgumu ilgtermiņam, pozitīvus rezultātus varētu uzradīt arī vidējā termiņā, tātad 5-7 gadu periodā.
Lielajiem lauksaimniekiem varbūt ir vairāk iespēju izvērsties, viņiem tā zeme ir vairāk kā mazai saimniecībai, kuriem nav iespēju nākamajā gadā labību iesēt citās platībās, jo to vienkārši nav. Kāds viņiem ceļš ejams?
Patiesībā mazie un vidējie lauksaimnieki, lai gan paši neapzinās, vairāk ievēro ilgtspējīgas zemes izmantošanas principus, viņi vairāk domā, lai mainītu audzējamās kultūras. Tas arī pierādījās zemes īpašnieku un apsaimniekotāju aptaujā, ka augu seka tiek ievērota, vairāk tiek izmantots organiskais mēslojums, nevis ķīmiskie minerālmēsli. Lai gan teorētiski lielajiem apsaimniekotājiem ir vairāk iespēju mainīt augus un variēt ar platībām, vairāk to dara mazie un vidējie apsaimniekotāji.
Ja runājam par ilgtermiņu, ilgtspēju, cik, runājot par lauksaimniecību, skaitās ilgtspēja? Tie ir 50 gadi? 100 gadi?
Par ilgtermiņu un ilgtspēju varētu sākt runāt no 20 un vairāk gadiem. Ilgtstpēja – ko tas nozīmē? Tas nozīmē, ka zemes resursi tiek saglabāti pietiekami ražīgi nākamajām paaudzēm. Nākamā paaudze ir aptuveni 20 gadi un vairāk.
Ja jau tagad sāksim rīkoties atbildīgāk, vai pēc 20 gadiem Latvijā būs auglīgāka zeme?
Es domāju, ka jā, bet tas ir jāsaprot visiem. Gan pārvaldē visos līmeņos – nacionālā, reģionālā un vietējā -, gan arī zemes īpašniekiem. Grūtāk savas saimniekošanas metodes mainīt varētu būt tiem lielajiem lauksaimniekiem, kas ir pieraduši noteiktās platībās visu laiku sēt vienas un tās pašas kultūras, kā arī lietot ļoti daudz minerālmēslu. Vajadzētu vairāk koncentrēties uz organisko mēslojumu.
Kā Jums šķiet – kā šīs idejas, informāciju aiznest līdz lauksaimniekam saprotamā veidā, lai viņš sāktu par to domāt arī ikdienā?
Ar to, ka pasaka vienu reizi, tā īsti nav neko iespējams izdarīt. Ir vajadzīga nepārtraukta informācija, turklāt ir jāiesaistās pašvaldībām, primārajam un tuvākajam pārvaldes līmenim, ar ko zemes apsaimniekotājs var sadarboties. Tāpat ir arī LLKC (Latvijas Lauku konsultāciju un izglītības centrs – red.), kas var noorganizēt dažādus kursus. Ar zemes apsaimniekotājiem ir jākomunicē. Kā zināms, lauku iedzīvotāji dažkārt mēdz būt kūtrāki, tāpēc varbūt vajag izdomāt veidu, kā viņus motivēt.
Runāju ar Zemkopības ministrijas pārstāvjiem. Nākamajā plānošanas periodā no 2014.gada mainīsies nosacījumi attiecībā uz maksājumu saņemšanu. Šajos nosacījumos, iespējams, būs ietverta arī augu sekas ievērošanas nepieciešamība. Tas varētu būt pozitīvs virziens ceļā un efektīvāku saimniekošanu ilgtermiņā. Manuprāt, pozitīvāka situācija laika gaitā varētu iezīmēties arī tad, ja nosacījumos būtu ietverts, ka ievērojami augstākus maksājumus var saņemt ražojošie lauksaimniecības uzņēmumi. Tas padarītu situāciju laukos taisnīgāku un mazajiem un vidējiem lauksaimniekiem pavērtu plašākas iespējas attīstīties.
Kāpēc cilvēki ir tik kūtri un neizmanto savu zemi saimniekošanai, bet tik vien kā gadā reizi vai divas appļauj?
Grūti pateikt. Kāda kuram motivācija. Protams, ne jau visi piekopj šādu saimniekošanas veidu. Pagaidām nosacījumi ir tādi, ka arī par appļaušanu saņem ES naudu, bet es nezinu, cik daudzi rēķina arī pļaušanas izmaksas. Varbūt šāda veida saimniekotājiem vajadzētu parēķināt izdevumu un ieņēmumu attiecību, ja no konkrētās platības tiktu, piemēram, savākts un pārdots siens. Tā jau ir ražošana un efektivitātei noteikti vajadzētu būt augstākai. Acīmredzot cilvēki ir slinki. Tāpat arī tie, kas nevēlas saimniekot, īpašumā esošās platības var iznomāt, nevis paturēt tās savā "pārraudzībā" tikai tāpēc, lai saņemtu ES finansējumu.
Kādas vēl ir galvenās nozares problēmas, kas traucē ilgtspējīgas attiecības perspektīvām, bez jau minētajām?
Latvijā kopumā nevaram skatīties tikai uz apsaimniekotājiem. Jāskatās plašākā kontekstā, ir tāds kā vienots noslēgts aplis – kas notiek pārvaldē, kas notiek ekonomikā kopumā, atspoguļojas arī lauksaimniecībā.
Latvijā ir ļoti sadrumstalota pārvaldes sistēma, kas attiecas uz lauksaimniecības zemju izmantošanu. Tāpat ir ar plānošanas dokumentiem un normatīvo regulējumu – lauksaimniecības zemju izmantošana ir ietverta vairāk kā 20 plānošanas un normatīvā regulējuma dokumentos. Funkcijas dala gan Satiksmes ministrija, gan Zemkopības ministrija, gan arī Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrija un neskaitāma virkne ar institūcijām. Līdz ar to nav skaidrs funkciju un atbildības sadalījums par uzstādīto mērķu sasniegšanu.
Otra lielā problēma - ir aktuāls informācijas trūkums par augsnes kvalitāti. Tā ir visā valstī. Līdz ar to nav iespējams izstrādāt situācijai atbilstošus teritorijas plānojumus, jo pieejamā informācija par augsni ir vairākus desmitus gadu veca. Lauksaimniekiem, savukārt, nav zināms, kuras kultūras būtu piemērotākas attiecīgajām platībām. Informācijas pieejamība par augsnes kvalitāti ļautu noteikt arī atbilstošāku zemes tirgus vērtību pirkšanas/pārdošanas un nomas procesā.
Treškārt - valstī kopumā, gan sabiedrības, gan pārvaldes līmenī, trūkst izpratnes par zemes kā ražošanas resursa vērtību. Nav izpratnes par lauksaimniecībā izmantojamās zemes mērķi un nepieciešamību saglabāt šīs zemes kvalitāti. Vajadzētu sākt ar pārvaldes līmeni un saprast, ka zeme ir ražošanas resurss.
Konkrētāk par Vidzemi runājot, pētījuma rezultāti apstiprina, ka Vidzemes plānošanas reģiona pašvaldībām ir ļoti vāja ieinteresētība par lauksaimniecības sektoru un zemes ilgtspējīgu izmantošanu, jo par prioritātēm parasti tiek izvirzīti citi sektori. Tur arī sākas problēma. Lauksaimniecības sektora attīstība netiek pietiekami veicināta.
Zemes īpašnieki un apsaimniekotāji, savukārt, neredz savu lomu attīstības plānošanā un neiesaistās pašvaldības darbā, kaut gan starp pašvaldību un iedzīvotājiem vajadzētu notikt regulārai komunikācijai – ko vajadzētu darīt, kas būtu izvirzāmās prioritātes. Te droši vien jārunā par iedzīvotāju negatīvo pieredzi kaut ko mēģinot ietekmēt. Šo priekšstatu vajadzētu mainīt, un varbūt tad situācija uzlabosies. Labs risinājums, kas vairāk attīstīts Rietumeiropā, ir kooperatīvu veidošana, kas pamazām attīstās arī Latvijā.
Kāds ir galvenais virziens, soļi, kas jāsper visām iesaistītajām pusēm – gan pārvaldei, gan apsaimniekotājiem, gan sabiedrībai kopumā – lai mainītu attieksmi par zemi kā ražošanas resursu.
Valsts līmenī būtu jāsakārto normatīvais regulējums – tas, kas saistīts ar lauksaimniecību, jāiekļauj vienā, nevis neskaitāmos dokumentos. Ja lauksaimnieks grib atrast informāciju, kāda tā izskatās plānošanas dokumentos vai likumos, pie pirmajiem pieciem pazūd vēlēšanās uzzināt, ko tad valsts grib sagaidīt no lauksaimniecības sektora. Vajag skaidri nodefinēt nozares prioritātes un mērķus, arī parādīt, kā tie tiks sasniegti. Protams, mērķiem jābūt reāliem, nevis lai skaisti izskatās un izklausās.
Jānosaka skaidras institūciju funkcijas. Kā jau minēju, pašlaik funkcijas dala Satiksmes ministrija, Zemkopības ministrija un virkne citu institūciju. Jānodefinē – par ko katrs atbild, un šī atbildība arī reāli jāpieprasa.
Vairāk jāattīsta mazie un vidējie uzņēmumi. Būtiski pārskatīt atbalsta kritērijus, pēc kādiem tiek piešķirts ES vai valsts atbalsts. Tas varētu paplašināt uzņēmumu attīstības iespējas. Pašlaik vairāk var atļauties lielie lauksaimnieki, jo viņiem ir lielāki resursi, līdz ar to arī ir brīvie resursi. Maziem un vidējiem lauksaimniekiem līdzekļu ir tik, cik ir, nav iespējas ar naudu rīkoties. Piemēram, traktori maksā lielu naudu. Lai saņemtu ES atbalstu, no sākuma jāiegulda sava nauda, un pēc tam 70 vai 60% ES atmaksā. Kur lai vidējais un mazais lauksaimnieks dabū 60 tūkstošus, kurus uzreiz ieguldīt?
Pašvaldībām vairāk jāpievērš uzmanība lauksaimniecības sektoram. Protams, ir sociālās prioritātes, uzņēmējdarbība. Bet lauksaimniecība jau arī ir uzņēmējdarbība.
Nepieciešama komunikācija ar iedzīvotājiem, lai iedzīvotāji saprot – viņu mērķi ir svarīgi. Ja attīstās lauksaimniecība, attīstās arī vietējā ekonomika.
Video interviju ar Gunu Šulci skatieties šeit.
Uz sarakstu
