Kas ir suņu babezioze?

Babēzijas ir sīki vienšūnu parazīti, kas pēc nokļūšanas saimnieka organismā iznīcina sarkanās asins šūnas – eritrocītus. Babēziju saimnieka organisms ir siltasiņu dzīvnieks, kurā parazīts sasniedz dzimumgatavību un vairojas. Saimnieka organismā parazīti nokļūst ar ērču palīdzību (ērces piesūcas suņa ādā un ar siekalu palīdzību ievada arī sīkos parazītus suņa asins cirkulācijas sistēmā). Pēc statistikas datiem pieejamās informācijas ar babēzijām parasti inficējas kurti un pitbulterjeri. Inficēties var arī cilvēki.

Pasaulē eksistē vairāk nekā 100 babēziju sugu. Latvijā ir sastopamas tikai dažas. Vislielākā babēziju sugu izplatība pasaulē un arī Latvijā ir Babesia canis (otra izplatītākā suga ir Babesia gibsoni).

Suns inficējas, ja ar babēziju ķermenīšiem inficēta ērce iekož sunim un dzīvnieka asinsritē nokļūst sporozīti. Lai pietiekamā daudzumā suņa asinīs varētu nokļūt babēziju ķermenīši, ērcei ir jābarojas vismaz divas līdz trīs dienas. Jaunie babēziju ķermenīši iekļūst sarkanajās asins šūnās (eritrocītos) un tur arī paliek.

Eritrocītos babēziju ķermenīši nomet šūnu ārējo apvalku un sāk dalīties, izveidojot jaunu formu, ko sauc par merozītu. Ja šīs vairošanās stadijas laikā sunim piesūcas cita ērce, tad tā iesūc savā ķermenī eritrocītus ar merozītiem.

Grūsnas kuces šajā periodā nodod tālāk babēzijas vēl nedzimušajiem kucēniem. Turklāt inficēts suns var nodot babēziju ķermenīšus citam sunim, iekožot tam. Sevišķi inficēšanās ar Babesia gibsoni ir raksturīga ar kodienu palīdzību un babēziju ķermenīšu pārnešana no mātes uz kucēniem.

Imūnsistēma nekavējoties reaģē uz asins parazītu. Parasti inficētās asins šūnas reizē ar babēziju ķermenīšiem tiek iznīcinātas. Ja inficēto asins šūnu skaits ir liels un liels ir arī eritrocītu zudums, tad rezultātā veidojas smaga anēmija. Bieži inficētā dzīvnieka imūnsistēma sāk iznīcināt arī neinficētos eritrocītus, kā rezultātā var attīstīties slimība, kuru dēvē par autoimūno hemolītisko anēmiju.

Dažos gadījumos pēc inficēšanās dzīvnieka veselības stāvoklis var ļoti pasliktināties. Ja attīstās smaga anēmija, tad saslimšanai ir plašāks raksturs, jo tiek bojātas vairākas audu un orgānu sistēmas. Trombocītu skaits var krasi samazināties, izraisot asins sarecēšanas traucējumus (it īpaši, ja ir notikusi inficēšanās ar Babesia gibsoni).

Ja babēzijas lielā koncentrācijā nokļūst centrālajā nervu sistēmā un izraisa iekaisumu, tad var parādīties arī neiroloģiski traucējumi. Stipras inficēšanās gadījumā var rasties plaušu bojājumi, līdzīgi tādiem, kādi raksturīgi cilvēkiem malārijas pēdējā stadijā.

Ja slimība norisinās viegli, tā var pāriet hroniskā formā, bez raksturīgiem klīniskiem simptomiem. Šajā posmā suns ir infekcijas avots un, ērces barojoties, no šāda suņa uzņem pietiekamā daudzumā babēziju ķermenīšus. Stress nākotnē var būt par pamatu atkārtotai infekcijai.

Sākotnēji babēziju ķermenīšus atrod asins uztriepēs. Babesia canis ķermenīšiem ir asaru forma, kas parasti izvietoti pāros. Citām babēziju sugām var būt atšķirīgas formas. Lielākas izredzes atrast babēziju ķermenīšus perifēro asinsvadu kapilāros, nevis maģistrālos asinsvados. Atsevišķos gadījumos būs nepieciešams veikt citas diagnostikas noteikšanas metodes.

Antivielu kontrole var radīt kļūdainu priekšstatu, jo inficētajam dzīvniekam antivielas var cirkulēt arī pēc tam, kad babēzijas jau ir pazudušas no dzīvnieka, vai arī dzīvniekam var vēl nebūt cirkulējošu antivielu.

Apstiprinošā diagnozes noteikšanas metode ir polimerāzes ķēdes reakcija. Ar tās palīdzību var noteikt dažādas babēziju sugas. Šādus testus veic tikai dažas laboratorijas. "Dzīvnieku veselības centrs" sadarbojas ar "Laboklin" laboratoriju Vācijā.

Dažādām babēziju sugām ārstēšana ir atšķirīga. Babesia canis ir vieglāk ārstējama nekā Babesia gibsoni. Jāatceras, ka babeziozes terapijā lietotie medikamenti var izraisīt dažādus nevēlamus blakusefektus. Medikamenti pilnībā neiznīcina parazītus, tādēļ ar babēzijām inficētus sieviešu dzimtes suņus nav ieteicams pārot.

Francijā ir pieejama vakcīna babeziozes profilaktiskiem nolūkiem. Tās efektivitāte ir pierādīta tikai pret atsevišķām sugām un 89% gadījumos.

Vislabākā aizsardzība pret inficēšanos ir ērču kontrole. Pieejami dažādi medikamenti ērču iznīcināšanai un atbaidīšanai. Ja ērce ir piesūkusies, tā ir jānoņem ļoti uzmanīgi, lai ērces radītais šķidrums neizdalītos dzīvnieka ķermenī. Latvijā ērces ir iespējams pārbaudīt, lai noteiktu, vai tās pārnēsā kādu no slimībām.