Kas ir audžuģimene un kā par tādu kļūt?

Lai bērns pilnvērtīgi attīstītos, viņam ir nepieciešama ģimene, sapratne un, protams, mīlestība. Kļūstot par audžuvecākiem, ir iespējams palīdzēt kādam bērniņam, kurš palicis bez svarīgākā savā dzīvē – bez ģimenes.

Kas tad īsti ir audžuģimene un kas ir jādara, ja vēlies kļūt par audžuvecāku?

Kas ir audžuģimene?

Audžuģimene ir viena no alternatīvajām bērnu ārpusģimenes aprūpes formām. Tā ir ģimene, kas bērnam nodrošina aprūpi līdz brīdim, kamēr bērns var atgriezties savā ģimenē vai, ja tas nav iespējams, līdz brīdim, kad viņš tiek adoptēts vai nonāk kāda aizbildniecībā. Nereti bērns audžuģimenē var dzīvot arī līdz pilngadības sasniegšanai, vai arī paši audžuvecāki kļūst par viņa adoptētājiem, kad tiek nokārtots bērna juridiskais statuss. Vienkāršiem vārdiem sakot, audžuģimene ir pagaidu mājas bārenim vai bez vecāku apgādības palikušam bērnam.

Lai iegūtu audžuģimenes statusu, ir jābūt vecumā no 25 līdz 60 gadiem, taču ir arī izņēmumi. Uz šī statusa piešķiršanu var pretendēt arī laulātie vai persona, kas neatbilst minētajam vecumam, bet, ja tas ir bērna interesēs.

Bērnu audžuģimenēm nodod bāriņtiesa vairākos gadījumos, piemēram, ja bērna vecāki ir miruši vai bērns ir atrasts. Tāpat, ja bērna vecākiem ar tiesas spriedumu ir atņemtas aizgādības tiesības vai vecāki ilgstoši slimo un citos gadījumos. Vairāk informācijas par audžuģimenēm var atrast LR Labklājības ministrijas un Valsts bērnu tiesību aizsardzības inspekcijas mājaslapās.

Kā kļūt par audžuģimeni?

Viens no pirmajiem soļiem, ja vēlies kļūt par audžuvecāku, ir vēršanās savas pašvaldības bāriņtiesā, kur ir jāuzraksta iesniegums par audžuģimenes statusa piešķiršanu, iesniedzot arī ārsta izziņu par veselības stāvokli. Bāriņtiesa mēneša laikā izskata pieteikumu, izpēta potenciālo audžuvecāku dzīves apstākļus un spēju audzināt bērnu. Pēc tam bāriņtiesa sniedz atzinumu par piemērotību audžuģimenes pienākumu veikšanai.

Nākamais solis ir bezmaksas mācību kursa noklausīšanās topošajiem audžuvecākiem. Savukārt pēc mācību kursa beigām bāriņtiesa mēneša laikā pieņem lēmumu par audžuģimenes statusa piešķiršanu vai tā atteikumu. Pozitīva lēmuma gadījumā tiek noslēgts līgums starp audžuģimeni un pašvaldību, un bērns tiek ievietots audžuģimenē.

Jāmin, ka audžuģimene saņem atlīdzību, pabalstu bērna uzturam, pabalstu apģērba un mīkstā inventāra iegādei pašvaldības noteiktā apmērā vai šī pabalsta vietā – apģērbu, apavus un citas bērnam nepieciešamas lietas, kā arī pašvaldības sociālā darbinieka atbalstu un palīdzību problēmu risināšanā.

Kādos gadījumos statuss netiek piešķirts?

Vairākos gadījumos iegūt audžuģimenes statusu visticamāk nebūs iespējams, ja, piemēram, personai vai vienam no laulātajiem ir pārtrauktas vai atņemtas bērna aizgādības tiesības vai ja kāds no laulātajiem ir sodīts par noziedzīgu nodarījumu kā vardarbību vai draudu izteikšanu. Tāpat statuss visticamāk netiks piešķirts, ja iepriekš tas ir bijis atņemts par audžuvecāku pienākumu nepildīšanu.

Būt par audžuvecāku – aicinājums vai smags darbs?

Lai pieņemtu lēmumu kļūt par audžuģimeni, sākumā ir jāsaprot, kādi ir audžuvecāku pienākumi un kas ir jādara, lai par tādiem kļūtu. Bārenim vai bez vecāku apgādības palikušam bērnam dzīvojot attiecīgajā iestādē, ir vairāki plusi kā, piemēram, ēdiens, drošība, pajumte un dažādu speciālistu palīdzība. Taču lielākais mīnuss ir tāds, ka iestādēs bērns nesaņem tik ļoti nepieciešamo mīlestību, kas viņam vajadzīga, lai nerastos dažādi psiholoģiski traucējumi un lai viņš spētu bez problēmām uzsākt patstāvīgu dzīvi. Tāpēc būtu nopietni jāapsver, vai spēsi nodrošināt mīlestību un rūpes par bērnu.

Tāpat ir jāņem vērā, ka bērnam, kurš ienāks audžuģimenē, var būt veselības problēmas vai attīstības aizture, tāpat dažkārt bērns var neprast lietot galda piederumus vai viņam varētu būt negatīvas emocijas. Ir arīdzan jārēķinās, ka būs nepieciešams komunicēt ar bērna bioloģiskajiem vecākiem, ja tādi ir. Taču tam visam ir arī gaišā puse – gandarījums brīdī, kad audžuvecāki redzēs bērnā pozitīvās pārmaiņas.

Būt par audžuvecākiem nav tikai aicinājums, bet tas ir arī smags un savā ziņā arī algots darbs, jo audzināt bērnu varētu būt gan fiziski, gan emocionāli grūti. Tieši tāpēc par šādu sistemātisku darbu audžuvecākiem tiek piešķirta atlīdzība. Iespējams, daudzi cilvēki, kuri izvēlas kļūt par audžuvecākiem, piepilda savas ilgas kļūt par vecākiem un vēlas palīdzēt bērniem, kuriem nav tik ļoti paveicies dzīvē kā citiem.