Lai sekmīgi risinātu jaunatnes problēmas, jāveic izmaiņas Jaunatnes likumā

"Jaunatnes likumā" pastāvošais jauniešu vecuma robežas definējums pašiem jauniešiem rada virkni problēmu, būtiski ierobežojot viņu nodarbinātības, tālākizglītības, iespēju brīvības un citu iespēju izmantošanas iespējas. Biedrības "Jaunatnes kompetences centrs" valdes loceklis Rihards Kols uzskata, ka ņemot vērā problēmas, kas saistītas ar jaunatnes nodarbinātības, izglītības un sociālās drošības jautājumiem, iespējams, jādomā par atsevišķa valsts finansēta jaunatnes institūcijas izveidi, kurā tiktu realizētas vienotas un koordinētas aktivitātes un izstrādāti atsevišķi politiskie dokumenti ar mērķi nodrošināt efektīvu jaunatnes pārstāvniecību un tās problēmu risināšanu.

Jaunieši vecumā no 20 līdz 30 –  "ārpus spēles"

Saskaņā ar pašlaik spēkā esošo Jaunatnes likuma versiju, Latvijā jaunietis ir persona vecumā no 13 līdz 25 gadiem. Lielākajā daļā pasaules, ieskaitot citas Eiropas valstis, jaunietis visbiežāk tiek definēts kā persona vecumā no 15 līdz 30 gadiem.

Biedrības "Jaunatnes kompetences centrs" valdes loceklis Rihards Kols norāda, ka šī likumdošanas punkta dēļ Latvijā tiek faktiski ignorēta milzīga jaunatnes programmu mērķauditorijas daļa – aktīvie jaunieši vecumā no 25 līdz 30 gadiem. Ņemot vērā lielākajā daļā Eiropas Savienības valstīs noteikto jauniešu vecuma robežu un pieejamos statistikas datus par situāciju Latvijā, ir skaidrs, ka pašlaik tiek diskriminēta ne tikai nozīmīga jauniešu grupa, bet arī liela šobrīd sociāli, ekonomiski un politiski aktīvās sabiedrības daļa. Jāsaprot, ka ar jaunatni saistītie jautājumi un problēmas neskar tikai noteiktās personas, bet gan visas Latvijas un Eiropas Savienības sociālo vidi, ekonomikas konkurētspēju un potenciālu.

Ne tikai Latvijā, bet Eiropā kopumā ekonomiskā krīze jauniešus ir skārusi īpaši smagi. Saskaņā ar Eurostat datiem 2013. gadā jauniešu bezdarba līmenis Eiropas Savienībā sasniedzis 23%, kas ir vairāk nekā divas reizes augstāks nekā pieaugušo bezdarba līmenis.

Arī Centrālās statistikas pārvaldes (CSP) dati liecina, ka Latvijā bezdarbs jaunatnes vidū joprojām ir ievērojami augtāks nekā citās vecuma grupās – 2013. gada nogalē jaunieši vecumā līdz 25 gadu vecumam veidoja 22% no visiem darba meklētājiem. 2012. gada dati liecina, ka katrs piektais cilvēks vecumā no 25 līdz 29 gadiem ar augstāko izglītību bija bezdarbnieks.

Šīs samilzušās problēmas risināšanai, šogad uzsāktās Eiropas "Jaunatnes garantiju" programmas ietvaros, Latvija tuvāko gadu laikā saņems 80 miljonus eiro, lai cīnītos ar tādu sāpīgu problēmu kā jaunatnes nodarbinātība. Jāatceras, ka Latvijā šī programma būs vērsta galvenokārt uz likumīgajiem jauniešiem vecumā līdz 25 gadiem – personām, kas neietilpst šajā vecuma kategorijā, principā nav paredzētas nozīmīgākas atbalsta programmas.

"Labklājības ministrijas izpētes dokumenti un visas plānotās aktivitātes "Jaunatnes garantiju" programmas ietvaros ir vērstas uz jauniešiem, kas ir vecuma posmā no 13 līdz 25 gadiem. Jā, ministrijas izstrādātajos dokumentos ir pieminēts, ka "Jauniešu garantijas programmas" pasākumos varēs iesaistīties arī jaunieši vecumā no 25 līdz 29 gadiem, taču ir skaidrs, ka šiem jauniešiem ir sekundāra nozīme šai programmā.

Šobrīd spēkā esošā Jaunatnes likumā noteiktā vecuma robeža, kura definē jaunieti, ir attālināta no realitātes un neatbilstoša faktiskajai situācijai. Ir liels skaits jauniešu, kuri, jebkādu iemeslu dēļ uzsākot studijas vēlāk vai studējot programmās, kurās nepieciešama ilgstošāka izglītošanās (piemēram, medicīna), tās beidz pēc 25 gadu vecuma sasniegšanas. Ar problēmām, kas saistītas ar iekļaušanos darba tirgū, visbiežāk saskaras tieši šie jaunieši – vecuma grupā no 25 līdz 30 gadiem," komentē Rihards Kols.

"Apārstēšana" nelīdzēs - jāapsver valsts atbalstītas jaunatnes institūcijas izveide

Latvijā nav vienotas vīzijas un stratēģijas par to, kā risināt ar jaunatni saistītās problēmas. Labklājības ministrijas informatīvajā ziņojumā par "Jauniešu garantijas īstenošanu 2014. – 2018. gadam" jauniešu nodarbinātības veicināšanai paredzēti tādi atbalsta mehānismi kā īstermiņa apmācību programmu īstenošana, papildus profesionālo izglītības programmu ieviešana un darba vietu subsidēšana. Dokumentā arī kā darba tirgū iesaistīties nespējas skaidrojošs faktors norādīts pašreizējais Latvijas jauniešu zemais izglītības līmenis – šo problēmu paredzēts risināt ar profesionālo izglītības programmu piedāvāšanu.

"Lasot dokumentu, neviļus rodas jautājums, vai Labklājības ministrijas ierēdņi, izstrādājot programmu, ir veikuši kaut vienu pētījumu, kas ļautu izprast tieši šo jauniešu problēmas, vēlmes un iespējas?" izsakās Rihards Kols, atsaucoties uz publicēto informāciju.

"Pirmkārt, problēmas ir jārisina kompleksi, nevis jācīnās ar to sekām. Zemais jauniešu izglītības līmenis ir sekas – iemesls izglītības problēmai ir jāmeklē ģimenēs un izglītības sistēmā kopumā. Ja izglītības sistēma pieļauj, ka "problemātiskie" bērni kādā brīdī skolās tiek "pārmesti pāri bortam", tad nav jābrīnās, ka bez izglītības pieredzes,  tie nevarēs iesaistīties arī darba tirgū.

Otrkārt, ja par jauniešu problēmu risināšanu šobrīd atbildīgas ir vairākas ministrijas un to struktūras, kā arī savu daļu darba veic arī pašvaldības un nevalstiskās organizācijas, bet valstī faktiski nav vienotas politiskās izpratnes par šiem jautājumiem, ja nav veikta nopietna un vērā ņemama izpēte par jauniešu problēmu patiesajiem cēloņiem jauniešu redzējumā, ja likumdošanā nav definētas vienas par jaunatnes jautājumiem un to "sāpi" atbildīgās institūcijas, tad mēs nevaram cerēt, ka jaunatnes problēmas Latvijā jebkad tiks atrisinātas. Cīnoties ar sekām, mēs tikai "apārstēsim" joprojām pastāvošo problēmu simptomus."

Kā vienu no iespējamajiem problēmu būtības risināšanas veidiem Rihards Kols izšķir iespējamu valsts finansētu jaunatnes lietu institūcijas izveidi.

"Laikā, kad konkrētai un valstij ļoti nozīmīgai iedzīvotāju grupai ir nepieciešams atbalsts samilzušo problēmu – sākot ar bezdarbu un beidzot ar pēdējā laikā izplatīto bīstamu apreibinošo vielu neapdomīgu un neinformētu lietošanu – risināšanā; saprotot, ka valsts nākotne nav iedomājama bez izglītotiem un veseliem sabiedrības pārstāvjiem, ir jāstrādā pie reālas un ilgstpējīgas jaunatnes politikas veidošanas. Programmu un to realizāciju veikšanu jāuztic konkrētai institūcijai, nevis atbildība jāsadala starp neskaitāmām institūcijām un organizācijām, rezultātā nodrošinot nevis rezultātu, bet to, ka "atbildīgi ir visi, bet atbildību neuzņemas neviens."

Jaunatnes lietu institūcijas izveide sniegtu iespēju valsts līmenī centralizēti, efektīvi, realitātei piesaistīti un adekvāti plānot un realizēt jaunatnes atbalsta programmas, risinot aktuālākos un ilgtermiņa problēmjautājumus – diemžēl šobrīd skaidri redzams, ka līdz šim īstenotā politika nav spējusi milzīgai sabiedrības daļai nodrošināt tai nepieciešamo atbalstu, lai tā varētu kļūt par pilvērtīgu pārējās sabiedrības daļu.

"Turpinot šīs problemātikas un tās risinājumu marginalizāciju un atbildības "mētāšanu" pa dažādām institūcijām, mēs attiecīgi turpinām šīs problēmas uzturēt, nevis risināt," uzsver R. Kols.

Uz sarakstu