Rīgas pilsētas simbols – Melngalvju nams
Vecrīgā pie Rātslaukuma atrodas par Rīgas sirdi dēvētais nams, arī Rīgas pilsētas simbols, – Melngalvju nams, kas ticis celts 1334. gadā kā sanāksmju un dzīru vieta dažādām Rīgas sabiedriskajām organizācijām. Lai arī pilnībā nopostīts II pasaules kara laikā, greznā nama rekonstruēšana pabeigta 1999. gadā. Rīgas pils rekonstrukcijas laikā no 2012. līdz 2016. gadam Melngalvju namu izmantoja Valsts prezidenta kancelejas vajadzībām.
Melngalvju nama ilgā vēsture
14. gadsimtā pēc bīskapa un ordeņa pārcelšanās uz citu vietu veidojās jauns pilsētas centrs, ap kuru tad attiecīgi grupējās nozīmīgākās administratīvi politiskās celtnes – Rātsnams, bagāto tirgotāju nami un cita būtiska infrastruktūra, kā arī Melngalvju nams. Tas ticis celts 1334. gadā kā sanāksmju un dzīru vieta dažādām Rīgas sabiedriskajām organizācijām, un tolaik dēvēts par Jauno namu.
Sākumā tajā apmetušies pilsētā iebraukušie tirgotāji, vēlāk tā galvenie iemītnieki bijuši arī vācu izcelsmes neprecētie tirgotāj, kuģotāji un dēkaiņi melngalvji, kā arī citi. Tolaik Jaunais nams bija lielākā un nozīmīgākā sabiedriskā ēka visā pilsētā. Melngalvju brālības vai Melngalvji sākotnēji bija slēgtas brālības Livonijas konfederācijas sastāvā esošo feodālo senioru pilīs, kuru patrons bija vienkāršo karavīru vidū populārais Svētais Maurīcijs.
Kopš 1477. gada Melngalvji Jauno namu īrē no rātes savām sanāksmēm un svētkiem; tam tiek dots Artura sētas (Artushof) nosaukums, jo, tirgotāji, būdami jauni un neprecējušies, dzīvoja saskaņā ar viduslaiku bruņinieku tikumiem. Melngalvji nebija pilsētas namnieki, līdz ar to pilsētas politiskajā dzīvē īpaši neiesaistījās, savukārt izvērsa intensīvu sabiedrisku un saviesīgu dzīves veidu.
Laika posmā starp 1619. un 1625. gadu uz rātslaukuma pusi vērstais zelminis tika pārveidots un izgreznots ar zvēru un cilvēku figūrām, kā arī ar tirgotāju un jūrnieku aizbildņu – Merkurija un Neptūna gleznojumiem. Savukārt virs nišām, kurās atradās gleznojumi, šajā laikā tika ierīkots pulkstenis ar “mūžīgo” kalendāru. Lai gan Melngalvju nams pēc tam tika daudzas reizes pārveidots, fasāde visumā saglabājās nemainīta.
Piedzīvotie postījumi
Pirmos lielos postījumus ēka cieta 1710. gadā, kad Melngalvju nams, tāpat kā daudzas citas Rīgas ēkas, cieta no krievu karaspēka bombardēšanas, kā rezultātā tika sapostīta arī svētku zāle.
20. gadsimta sākumā Melngalvju namu Latvijas valdība pasludināja par valsts aizsargājamu pieminekli, tomēr vienpadsmit gadus vēlāk, II pasaule kara laikā 1941. gada naktī no 28. uz 29. jūniju, granātu eksplozijas rezultātā greznajā ēkā izcēlās vērienīgs ugunsgrēks, kas pilnībā nopostīja Melngalvju namu un tajā esošās mākslinieciskās vērtības.
Melngalvju nama atdzimšana
Lai arī pilnībā nopostīts, doma par Melngalvju nama atjaunošanu vienmēr bijusi dzīva. Jau tajā pašā 1941. gada vasarā arhitekta Pētera Ārenda vadībā tika veikta drupu izpēte, atrasto detaļu inventarizācija un nodošana glabāšanai muzejiem.
1980. gados Rīgas Politehniskā institūta Arhitektūras un celtniecības fakultātes jauno pasniedzēju grupa, pamatojoties uz arhīvos saglabātajiem materiāliem, izstrādāja Melngalvju nama atjaunošanas projektu. 1992. gadā tika uzsākti arheoloģiskie izrakumi nama vietā, savukārt jau 1996. gadā uz arheoloģiski izpētītajiem nama pamatiem uzsāka celtniecības darbus, kas tika noslēgti vien trīs gadus vēlāk – 1999. gadā.
Uz sarakstu
