Uzņēmējs: Latvijā neprot strādāt uz galaproduktu
Būvmateriālu tirdzniecības jomā darbojaties jau 15 gadus. Sakiet, Latvijā ir daudz šādu salīdzinoši ilglaicīgu uzņēmumu?
Uzņēmumu, kas darbojas tik ilgi, Latvijā nav daudz. Ļoti daudzi nav izturējuši šo krīzes laiku, jo nav izvērtējuši savas iespējas, darījuši pāri saviem spēkiem. Mēs vienmēr esam izvērtējuši savas spējas, nekad neesam pārsteigušies. Pagājušais gads gan arī mums bija īpaši smags, jo divas lielas firmas, kuras mēs apgādājām ar celtniecības materiāliem, iesniedza maksātnespēju un palika mums ļoti daudz parādā. Ļoti daudziem Kuldīgas uzņēmumiem palika parādā. Tirdzniecību neapturējām, bet bija daudz kas jāpārdomā, lai varētu turpināt darbību.
Tātad 15 gadi ir nepārtrauktas darbības ir diezgan labs rādītājs?
Jā, jo liela daļa firmu ir vai nu pārtapušas, vai reorganizējušās, vai iesniegušas maksātnespēju. Diemžēl Latvijas likumdošanā būvniecības likumi ir nepilnīgi un manā skatījumā ļoti nepareizi. Ja būvnieks iesniegt maksātnespēju un tajā pašā laikā nodibināt otru būvniecības firmu, tas ir absurds. Ja viņš nav varējis iepriekšējā firmā veiksmīgi darboties kā būvnieks, arī pēc divām nedēļām nevar šo būvniecības procesu turpināt ar citu nosaukumu. Diemžēl tā ir likumdošana, un tur nekas netiek mainīts. Redzam daudzas firmas, kas izsludina maksātnespēju paši, pat tad, ja to neviens nepieprasa, un nodibina jaunu firmu. Lielākoties jau viņi paliek parādā valstij. Šeit pavisam droši var minēt divas Kuldīgas firmas, kas iesniedza maksātnespēju pagājušajā gadā – viena ir "Jumis-Z", otra ir "Kurzemes ligzda". Tagad šīs firmas turpina darbību ar citiem nosaukumiem, bet ir palikušas parādā gan uzņēmējiem, gan valstij.
Šī kļūdainā likumdošana neattiecas tikai uz būvniecību, bet uz visām jomām. Ja cilvēks ir maizes cepējs un noved savu uzņēmumu bankrotā, kāpēc viņam atkal ļaut cept maizi? Lai sakrātu valstij un saviem piegādātājiem parādus un atkal likvidētos? Protams, uzņēmēja nostāja jau tāda ir – es neesmu tev parādā, firma ir. Bet, ja firmu cilvēks ir vadījis kā vienīgais īpašnieks, tad taču viss ir skaidrs.
2008.gadā būvniecības nozare cieta diezgan smagi. Vai "Nams 95" izjuta pieprasījuma kritumu?
Nē. Stabilām firmām pieprasījums īpaši nesamazināja. Tie būvniecības uzņēmumi, kas nedzīvoja uz nākošā objekta rēķina, tie izdzīvoja. Tie, kas strādāja ar reāliem skaitļiem, tie nebankrotēja.
Tātad galvenais ir būt reālistam, neoperēt ar iedomātiem līdzekļiem?
Tieši tā. Mēs esam sākuši no 1995.gada un visu esam darījuši pamazām. Nekad neesam gribējuši radīt maldīgu iespaidu par sevi – ka esam bagāti un turīgi, ka pie mums ir lielākās algas. Iesākām bez īpaši liela pamatkapitāla, ar kredītlīniju, esam attīstījušies pakāpeniski, pamazām.
Pagājušā gada pārskati liecina, ka būvniecības apjomi salīdzinošajās cenās palielinājušies par aptuveni 12%. Nozare atveseļojas?
Nedomāju, ka ir īpašs kāpums apjomos. Te jārunā par cenu kāpumiem un kritumiem. Ražotājs jau saprot, kurā brīdī un kad var palielināt cenas. Ja ziemas periodā, kad būvniecībā apgrozījums ir vismazākais un notiek tikai iekšdarbi, tad tiek palielinātas cenas iekšējās apdares materiāliem, vasarā, kad apgrozījums ir lielāks, cenas atkal krītas. Tie būvnieki, kas ražotāju preci var iepirkt savlaicīgi vai akciju laikā, šīs svārstības nemaz neizjūt un reizēm var būvēt ļoti lēti. Par būvniekiem runājot, treknajos gados jebkurš pusamatnieks iztaisījās par kārtīgu profesionāli... Tagad šo speciālistu trūkst. Tāpēc nedomāju, ka īpaši pieaugs būvmateriālu cenas, bet darbaspēka cenas gan, jo īstu speciālistu vairs nav – tie visi ir izbraukuši.
Jūs paši arī ražojat, vai tikai realizējat?
Nē, tikai tirgojam, paši būvmateriālus neražojam.
Kā viena no Latvijas tautsaimniecības problēmām nereti tiek minēts fakts, ka mēs eksportējam izejmateriālus, nevis galaproduktu. Piemēram, daudz eksportējam koksni, kaut varētu eksportēt
gatavas mēbeles.
Pašreiz mūsu viedoklis ir tāds – ātri iegūt peļņu. Reālu, taustāmu naudu. Mūsu bagātība meži neveidojās vienā gadā. Personīgi es domāju, ka valsts politika, atdodot ārzemniekiem mantojumus, bija pilnīgi nepareiza. Vajadzēja izmaksāt kompensācijas, nevis atdot mežus. Turklāt mēs neprotam strādāt uz galaproduktu. Vairāk jāstrādā tieši uz galaproduktu. Ļoti daudzi bija atguvuši mežu īpašumus un daudzi eksportēja apaļkoku. Visas Skandināvu valstis bijām piegāzuši ar kokiem. Tikai pēc tam sākām eksportēt sagatavotus kokmateriālus, bet arī tikai izejmateriālus, ne galaproduktu. Mēs negribam investēt nākotnē, kas paliks mūsu bērniem un mazbērniem. Tas notiek tikai tāpēc, ka mums visu vajag šodien, mēs negribam pagaidīt. Protams, ne visi – ir arī tādi, kas masveidā necērt savus mežus, var mierīgi braukt ar Opel tipa džipu un viņam obligāti nevajag Land Rover - domā ilgtermiņā, par savu bērnu un mazbērnu nākotni.
Vai ir kādas specifiskas problēmas, ar ko mūsdienās nākas saskarties tieši būvmateriālu tirdzniecības nozarē?
Ja tu pats esi lojāls pret pircēju, tad nekādām grūtībām nevajadzētu būt. Tikko pa vidu parādās apmāns un liekuļošana, arī no pircēja puses, tad rodas problēmas. Es personīgi neielaižos darījumos ar klientiem, kas rada šaubas – samaksās vai nē? Patstāvīgo klientu loks ir tik liels, lai dotu mums pietiekošu stabilitāti, lai mēs varētu izdzīvot. Protams, klientu loks mainās.
Galvenais – neielaisties darījumos ar šaubīgiem klientiem un grūtību nebūs?
Jā, kuriem var būt problēmas ar apmaksu. Ja mēs treknajos laikos būtu šīs lietas izvērtējuši... jo toreiz nebija tādas domas, ka kāds varētu ļaunprātīgi izmantot situāciju un nesamaksāt. Es nekad nevarēju iedomāties, ka cilvēks, kas strādājis ar mani jau 10-12 gadus, rakstīs man žēlabainu vēstuli pēc tam, kad viņa firma bankrotēja. Tajā pašā laikā viņš jau ir nodibinājis otru firmu un pārrakstīja visus savus īpašumus uz šīs firmas vārda. Atstāja mani pie sasistas siles. Te atkal atgriežamies pie šī likuma – ja tu neesi izdevies būvnieks, tad aizliegumam turpināt darbību ir jābūt uz vismaz 3-5 gadiem. Es aicinu visus uzņēmējus, kuriem atnāk šādas te žēlabu vēstules, uzreiz griezties tiesā. Tas ir nemaksātāju jājamzirdziņš. Lai nodibinātu jaunu firmu un pārrakstītu īpašumus, nevajag pat divas nedēļas.
Cik reāli ir atgūt parādus no šādiem uzņēmējiem?
Nav reāli. Šeit jebkurā gadījumā vislielākā zaudētāja ir valsts. Par nenotikušajiem darījumiem ir paņemts priekšnodoklis no manis, no uzņēmējiem, kas piegādājuši preci. Tie var būt būvmateriāli vai jebkura cita prece. Pēc uzņēmuma bankrota, valstij šis pievienotās vērtības nodoklis ir jāatgriež pievienotās vērtības nodoklis piegādātājam. To nosaka likums. Jebkurā gadījumā zaudē tikai valsts. Ja valsts nevar pati mainīt šo likumu... Pirmsākumos tā nemaz nebija. Pievienotās vērtības nodoklis tika atskaitīts priekšnodoklī tikai tad, kad reāli bija noticis darījums, ar visu samaksu. Tas ir kritisks stāvoklis arī būvniekiem.
Bet atgūt parādu ir ļoti grūti, pat praktiski neiespējami. Tiklīdz tu pret kādu nemaksātāju paliec lojāls ar cerību, ka viņš sasparosies un parādu atdos, viņi sāk rakstīt šīs vēstules, kas it kā dod cerību staru, tad skaidrs, kas tur būs. Ja ne 100% gadījumu, tad 90% gadījumos parādu neatgūt. Vismaz man ir tāda pieredze.
Vai Latvijas uzņēmējdarbības vide ir labvēlīgāka lielam vai mazam uzņēmumam?
Priekšrocības ir gan vieniem, gan otriem. Lieliem uzņēmumiem ir vieglāk iepirkumu ziņā, bet tirdzniecības ziņā tiem it kā ir sarežģītāk. Maziem uzņēmumiem ir vieglāk manipulēt ar cenām. Ja gan liels, gan mazs uzņēmums prot savas priekšrocības pareizi un savlaicīgi izmantot, var veiksmīgi izdzīvot.
Galvenās lietas, kas jāņem vērā, lai nodrošinātu sava uzņēmuma ilglaicīgu darbību?
Tikko tu gribi sākt kaut ko darīt, ir jāizdomā, kā tas notiks. Tas neko nedos, ja tu loterijā laimējis 50 tūkstošus un domā tūlīt uzsākt savu biznesu. Vispirms ir jāizpēta tirgus. Būvmateriālu tirdzniecības jomā pirmais ir izvēlēties pareizos piegādātājus. Otrs – uzreiz jādabū noiets. Ja nav noieta, nav vērts tirdzniecību uzsākt. Jārēķinās, ka neviens piegādātājs, kamēr uzņēmums nebūs iekarojis uzticību, preci priekšapmaksā nedos, tāpēc jābūt apgrozāmajiem līdzekļiem. Jāsabalansē savas iespējas ar savām iegribām. Ja vēlmes un iespējas saliek uz vienādiem svaru plauktiņiem, tad var darboties jebkurā biznesā. Tikko vēlmes ir lielākas kā iespējas, tad labāk neiesaistīties nekādā biznesā, ne sliekas audzēt, ne maizi cept. Labāk iet simtlatniekos, kur ir droši ienākumi. Reizēm uzņēmējam liekas, ka pirmā nauda, ko viņš tikko ir nopelnījis, ir uzreiz iztērējama. Nauda ir jāiegulda un jāražo tālāk. Ja no 100 latiem var nopelnīt 110, tad netērē uzreiz nopelnītos 10, bet ieguldi tos tālāk un nopelni jau 120. Šo mēs varam pārfrāzēt uz tūkstošiem. Vispirms sāc pats labi dzīvot, tad ļauj labi dzīvot saviem partneriem un darbiniekiem, un viss būs labi!
Video interviju ar Vladu Jomantu skatieties šeit.
Uz sarakstu
