Uzņēmējs: valsts taupības politika reizēm ir nesamērīga
Jūsu uzņēmums darbību uzsācis jau 1993.gadā. Kāpēc izvēlējāties darboties tieši IT jomā? Jau toreiz saskatījāt to kā perspektīvu nozari?
Aldis: Tajā laikā es strādāju skolā, tie bija gadi, kad Latvijas uzņēmumos sāka nākt iekšā datortehnika. Bija nepieciešamība, lai kāds palīdz šo tehniku apgūt. Uzņēmuma veidošana notika praktiski nejauši. Vajadzēja viena uzņēmuma darbiniekus apmācīt darbam ar datoru, bet mani nevarēja nolīgt kā privātpersonu. Lai man varētu samaksāt, vajadzēja uztaisīt firmu. Tad tālāk aizgāja lavīnveida efekts, kad vajag otram, trešajam, ceturtajam. Tā mēs sākām strādāt.
Tajā laikā modernās IT bija jaunums. Kā ir izveidot uzņēmumu darbībai jaunā sfērā un augt kopā ar nozari cauri gadiem?
Aldis: Tajā laikā nodibināt uzņēmumu vispār bija ļoti ātrs un vienkāršs process. Uzņēmumu nodibināju burtiski vienā dienā, aizgāju mājās un pateicu, ka man ir nodibināta firma. Tas nebija ilgstoši plānots, domāts.
Antra: Arī par nosaukumu nopietni nedomājām. Tajā brīdī, strādājot skolā, tu nedomā, ka kļūsi par uzņēmēju.
Ja mūsdienās cilvēks veido uzņēmumu IT sfērā, apmēram ir skaidrs, kas un kā šajā nozarē notiek. Tomēr pa šiem gandrīz 20 gadiem daudz kas ir mainījies. Principā jūsu uzņēmums auga roku rokā ar visu nozari.
Aldis: Manuprāt, tagad ielēkt šajā sfērā ir daudz grūtāk, kā toreiz. Ir jābūt darba pieredzei kā līdzīgas sfēras uzņēmuma darbiniekam, lai izprastu šāda uzņēmuma darba stilu, apkopotu pieredzi. No skolas sola uzsākt IT uzņēmējdarbību šobrīd nebūt īsti prātīgi.
Darbojoties teju 20 gadus, noteikti ir bijuši gan grūtāki, gan vieglāki periodi. Varat pateikt, kad vadīt bija vissarežģītāk? Vai tie bija deviņdesmito gadu juku laiki, 2008.gadā aizsāktā ekonomiskā lejupslīde, mūsdienu augstās konkurences apstākļi?
Antra: Principā visgrūtākie ir pēdējie divi gadi. Tas nav tikai konkurences dēļ, bet valsts nesakārtotās sistēmas. Ja tu nevari paredzēt ne nodokļu sistēmu, ne to, kas nākamajā gadā mainīsies, ir ļoti grūti strādāt?
Kas, Jūsuprāt, ir būtiskākās lietas, kas valstī jāsakārto, lai Jums kā uzņēmējiem būtu vieglāk veiksmīgi darboties, līdz ar to arī būt daļai no valsts kopējās tautsaimniecības cēlējspēka?
Aldis: Pirmkārt, valstij kā varas aparātam nevajadzētu sevi iztērēt muļķīgu sīkumu kontrolēšanā, ar ko šobrīd nodarbojas ļoti liels Valsts ieņēmumu dienesta (VID) štats, kas kontrolē katra santīma nesaderību kases grāmatā un katru nepareizi aizpildītu čeku. Vairāk jāakcentē globālu problēmu risināšana, piemēram, jānovērš milzīgā naftas produktu un cigarešu kontrabanda. Otrkārt, vajadzētu būt moratorijam uz pieņemto likumu kārtību – ja valsts pieņem likumu, tad tuvākos piecus gadus mēs to nemainām. Šobrīd ik pēc laika sprīža nāk jauni normatīvi, kaut vai par dokumentu noformējumu. Atkal jātērē laiks, jātērē līdzekļi, lai varētu pārorientēties, ieviest pārmaiņas savā un klientu programmatūrā. Treškārt, traucē taupības politika, kas reizēm ir nesamērīga. Vienmēr domājot par zemāko cenu, dažu brīdi sanāk "iebraukt" tik dārgos pasākumos, ka sākotnējais ieguldījums galu galā ir jānoraksta, pēc principa "skopais maksā divreiz". Netiek vērtēta iepirkumu un projektu saimnieciski izdevīgākā cena. Tas nav tikai IT sfērā, tas ir ceļu būvē, būvniecībā, mēbeļu iepirkumā, praktiski jebkurā sfērā.
Tātad problēma ir neskaidrība, uzņēmējdarbības vides neparedzamība – uzņēmējs nezina, vai jau rīt atkal netiks mainīti kādi normatīvi, noteikumi, nespēj plānot darbību ilgtermiņā?
Antra: Tas arī. Turklāt valsts iestādēm ir centralizētā apgāde. Mēs kā mazais uzņēmums nevaram savu preci piegādāt valsts uzņēmumam Kuldīgā.
Aldis: Tas arī nesekmē reģionālo attīstību un izaugsmi. Ja visas valsts struktūras veido lielos iepirkumu konkursus un centralizētās apgādes sistēmas, lai tikai samazinātu cenu, visu piegādātāju centrs veidojas ap Rīgu. Mazie, reģionālie uzņēmēji nespēj piedāvāt cenas ziņā konkurētspējīgu pakalpojumu. Ja valsts skatītos, cik ātri, kvalitatīvi notiek centralizētā piegāde, tad būtu pavisam cita situācija. Tad varbūt vietējā uzņēmuma piedāvātā cena būtu saimnieciski izdevīgāka nekā centralizētā piegādātāja it kā zemākā cena.
Turpinot par darbošanos reģionā un Rīgā. Kādi ir plusi, darbojoties nelielā pilsētā? Lokāla, lojāla klientūra?
Antra: Mēs arī šeit neesam vienīgie. Mazai pilsētai, kāda ir Kuldīga, šeit ir gana daudz piedāvājuma. Mazpilsētā arī ir diezgan grūti. Tajā pašā laikā – jā, mums ir sava klientūra.
Aldis: Provincē strādājot, pozitīvākais varbūt ir civilizētākas attiecības ar klientiem. Mazpilsētā viens otru ļoti labi pazīst, kontakti ir daudz personīgāki. Tas maina attieksmi. Šādā ziņā provinciālisms pat palīdz strādāt.
Antra: Taču ir arī divreiz lielāka atbildība. Es nevaru kā lielveikalā klientam iestāstīt: "Tas tev būs pats labākais, lietosi gadiem un bēdas nezināsi." Pārdodot, piemēram, printeri, man tomēr ir atklāti jāpasaka, kāda būs pašizmaksa izdrukai, cik izmaksās uzpildīšana. Reizēm mūsu pārdevēji, godīgi izstāstot visu, zaudē klientu. Mēs nevaram atļauties melot klientam. Piemēram, lielā centralizētā piegāde, kā te bija bibliotēkām, atveda datorus, nokrāva stūrī un viss. Citiem darbojās, citiem ne. Cilvēki nesaprata, kā pieprasīt garantiju. Mums tomēr ir jārēķinās, ja esam produktu pārdevuši, mums ir jāpiedāvā garantija. Arī klients, ja izvēlas preci pirkt pie vietējiem uzņēmējiem, nekad nekautrēsies pieprasīt garantiju. Ir jānes atbildība.
Aldis: Mums ir arī klienti no Rīgas. Rīgā lielāku lomu spēlē naudas un līgumattiecības. Mazāku lomu spēlē savstarpējās simpātijas vai antipātijas.
Antra: Jā, mazpilsētā var būt arī tā: "Tu man nepatīc – es pie tevis neko nepirkšu." Tā ir tāda mazpilsētas specifika.
Cilvēki pieņem, ka par redzamām, fiziski taustāmām lietām ir jāmaksā. Attiecīgi ikviens ir gatavs maksāt par pašu datoru, taču retais vēlas maksāt par programmatūru, kas ir šķietami netaustāma prece. Windows operētājsistēmas nav lētas. Cik bieži cilvēki izvēlas uzstādīt bezmaksas alternatīvas, piemēram, Linux?
Antra: Salīdzinoši maz. Tomēr biežāk pērk Windows sistēmas. Ir arī otrs variants – vērsīsies tajos datorveikalos, kuros par pārdesmit latiem uzinstalēs pirātisku programmatūru.
Aldis: Mēs paši jau daudzus gadus principiāli neinstalējam neko pirātisku. Strikti esam noteikuši – vai nu pircējs saņem datoru tādu, kāds tas nācis no ražotāja, vai ar legālu programmatūru. Salīdzinot ar bezmaksas alternatīvām, ņemot vērā cik vienkārši un ātri apgūstams ir Windows un cik ātri apgūstams Linux, cilvēki, kam datoru lietas nav ļoti tuvas sirdij, labāk samaksās naudu un izvēlēsies legālu Microsoft sistēmu. Ne visi grib urķēties internetā un meklēt pamācības, kā uz Linux sistēmas veikt konkrētas darbības. Protams, ir arī klienti, kas izvēlas Linux sistēmu.
Antra: Piemēram, cilvēki, kuri ir aizbraukuši strādāt uz ārzemēm un viņiem mājās paliek vecāki. Vecākiem ar aizbraucējiem ērti un izdevīgi sazināties, izmantojot Skype. Ja dators tiek izmantots tikai šim mērķim, varbūt vēl lai kaut ko uzmeklētu internetā, tad cilvēks var izvēlēties Linux.
Latvijā problēma ar nelegālas programmatūras uzstādīšanu ir būtiska?
Aldis: Jā, tā ir liela problēma.
Antra: Tepat Kuldīgā ir zināmi kantori, kur var aiziet... Brīžiem ir smieklīgi – stāstām klientam, cik maksā Windows, cik maksā kāda cita programmatūra, bet klients brīnās: "Man teica, ka 20 latu..." Cilvēki brīžiem nesaprot, ko viņi pērk. Tad, kad mēs izstāstām, kam tajā cenā reāli ir jābūt iekļautam, tad cilvēks varbūt sāk domāt.
Kāds ir Jūsu viedoklis par iepirkšanos ārzemju online vietnēs, konkrēti par IT preču iegādi? Cenas ir stipri zemākas, tomēr piedāvātā garantija Latvijā var nebūt derīga.
Aldis: Ir bijuši gadījumi, kad pie mums vēršas klienti ar ārzemēs pirktu preci un ārzemju garantiju, kas šeit nav spēkā, un tad cilvēks ir neapmierināts. Nākas klausīties pārmetumus, pēc tam pie visa vainīgi esam mēs.
Antra: Cilvēks, pērkot preci, neizpēta, ko īsti viņš pērk. Šādas situācijas ir lētās cenas sekas. Tas ir katra paša risks. Var iepirkties internetā, kāpēc ne, bet tas ir zināms risks.
Vai cenu atšķirība IT precēm ārzemēs un šeit ir gana liela, lai atsvērtu to risku?
Antra: Kā kurai precei.
Aldis: Cik kvalitatīvs ražotājs, cik liels ir konkrētā ražotāja brāķa procents. Jārēķinās ar to, ka arī ārzemēs pērkot ļoti lētu mantu, tu uzņemies risku. Kaut vai tajā pašā eBay, apskatoties, cik maksā "Apple" datori un cik maksā kādas nezināmas firmas datori – tā cenu starpība ir ļoti liela. Pērkot eBay to pašu "Apple", tas būs nedaudz lētāks kā Latvijā, bet šī cenu starpība vairs nebūs tik izteikta. Ja interneta veikalā ārzemēs mēs nopērkam kaut ko ļoti lētu, var izrādīties, ka tāpat jāmaksā muita, kas cenu starpību nolīdzina.
Antra: Jāskatās, kāda kuram ir riska robeža. Viens cilvēks ir gatavs riskēt par 10 latiem, cits par 1000 latiem.
Latvijā tiek komplektēti portatīvie datori "Gauja". Kādēļ šeit nav stipri vairāk līdzīgu iniciatīvu IT sfērā no mūsu uzņēmēju puses?
Aldis: Latvijā ir ļoti mazs tirgus. Lai ražotājs varētu kvalitatīvi pastāvēt, viņam ir jānodrošina garantijas saistības. Ja mēs Latvijā izdomājam ražot portatīvos datorus, tas nozīmē, ka ir jānodrošina garantijas saistības divu gadu garumā, ko nosaka likums. Pie šī mazā tirgus apjoma, ražotājam ir ļoti grūti uzturēt pienācīgu rezerves daļu klāstu, lai varētu kvalitatīvi nodrošināt garantiju. Tie paši "Gauja" datori Latvijā tiek tikai komplektēti, bet izejmateriāli, komponentes tiek pasūtītas no citiem ražotājiem. Brīdī, kad datoram sabojājas pamatplate, ražotājam ir jābūt kapacitātei to nomainīt garantijas ietvaros. Parasti tas ir izdarāms, tomēr, jo mazāks ir tirdzniecības apjoms, jo šis process ir garāks. Ja cilvēkam pateiks, ka pamatplašu ražotājs to var nomainīt pēc diviem mēnešiem, cilvēks jau trīs reizes būs aizskrējis uz Patērētāju tiesību aizsardzības biroju. Cilvēkam dators ir ļoti svarīgs aparāts – to vajag tepat un tūlīt. Es pats nebūtu gatavs gaidīt divus mēnešus. Latvijas tirgus apstākļos ir izdevīgāk nopirkt kādu lielo ražotāju, piemēram, "HP", "IBM", "Dell", kuriem ir pietiekami attīstīta loģistika, lai ātri nodrošinātu daļu nomaiņu un servisu. Latvijā IT industrijā mēs varam ražot tikai zināšanas.
Pagājušā gada TNS pētījums liecina, ka IT joma Latvijā tiek uztverta kā prestiža un valsts attīstībai ļoti nepieciešama. Vai Jūs to izjūtat?
Antra: Jā, pie šīs nodokļu maiņu politikas, svārstībām, mēs esam ļoti nepieciešami, jo apkalpojam grāmatvedības programmas. Mēs esam vajadzīgi, mums ir ko darīt, braucam pie klientiem un strādājam.
Aldis: Bet ja tā nopietni, tad nekādus bonusus, privilēģijas mūsu pārstāvētā nozare nesaņem.
Studēt ar IT saistītas profesijas izvēlas ārkārtīgi daudz jauniešu. Pirms kāda laika topā bija jurisprudence, tagad IT.
Antra: Tagad ir juristu pārprodukcija. Tomēr, paskatoties perspektīvas, IT ir viena no tām jomām. Tā ir ar diezgan plašām iespējām.
Aldis: Tas ir darbs bez robežām. Strādājot IT jomā, mēs varam mierīgi strādāt Londonā, sēžot Kuldīgā. Tehnoloģijas to atļauj, tāpēc ir iespējas darba tirgū sevi piedāvāt arī ārpus Latvijas. Kurs valsts IT industrijā ir viena no spēcīgākajām? Indija. Tikai tāpēc, ka mūsdienu komunikācijas ļauj Indijas milzīgajiem cilvēku resursiem strādāt visā pasaulē, veidot datu centrus, zvanu centrus, dažādas programmētāju grupas. Ja Latvijā rodas kāds starptautiski nozīmīgs projekts, tad tā ir perspektīva.
Ņemat arī studentus pie sevis praksē?
Aldis: Regulāri. Arī šobrīd uzņēmumā ir praktikants.
Antra: Vienu puisi pēc prakses pieņēmām darbā, kurš pie mums strādā vēl šobrīd. Tomēr brīžiem prakses programma, uzdevumi no skolas ir tādi, ko uzņēmums nevar piedāvāt. Mēs varam piedāvāt reālu dzīves praksi, lai cilvēks redz, kā notiek ikdienas servisa darbs. Tas, protams, ir atkarīgs no praktikanta – cik viņš ir gatavs mācīties. Ir bijuši tādi, kas atnāk, nosēž tās stundas un neko neiegūst. Bet principā mēs esam atvērti.
Aldis: Bieži prakšu programmas ir atrautas no reālās situācijas. Ne jau visas IT firmas nodarbojas ar programmēšanu. Lai kurš praktikants nāktu, viņam ir programmēšanas prakse. Ne tajā īsajā laikā var sagatavot to uzdevumu, ne arī viņš var ko jēdzīgu paveikt. Viņš redz to rutīnas darbu, ar ko mēs nodarbojamies, tajā mēs arī praktikantu ievadām.
Kā IT Latvijā sfēra attīstīsies nākotnē?
Ja skatās provinces attīstību, tad būtiskas izmaiņas es neredzu. Dažādas inovācijas vairāk nāks no Rīgas puses, kur parādās aizvien vairāk starptautisko projektu ar Latvijas uzņēmumu līdzdalību. Ik pa brīdim inovācijas nāk arī no augsto tehnoloģiju parkiem, kāds ir, piemēram, Ventspilī.
Video interviju ar Aldi un Antru Dilāniem skatieties šeit.
Uz sarakstu
