Kaķis nevar pačurāt! Kāpēc tā notiek? Kā rīkoties?
KAĶU URĪNTRAKTA SINDROMS (Feline Urological Syndrome = FUS)
Kaķu urīntrakta sindroms nav specifiska slimība, bet gan termins, kas apraksta izmaiņas urīnpūslī un/vai urīnizvadkanālā.
Klīniskās pazīmes
Kaķiem novēro vienu vai vairākas klīniskās pazīmes:
- apgrūtinātu vai sāpīgu urinēšanu;
- biežu urinēšanu;
- urīnu ar asins piejaukumu. Asins saturs urīnā var būt mikroskopisks (nosaka, izmantojot speciālu testu) vai acīmredzams (urīns sarkanā krāsā);
- urināciju ārpus tualetes kastītes un/vai nepiemērotās vietās. Tas var notikt, kad kaķim rodas steidzama vēlme nokārtoties urīnpūšļa un urīnizvadkanāla sāpju, kairinājuma un iekaisuma dēļ. Rezultātā kaķis var nepaspēt aiziet līdz kastītei vai iziet ārā;
- pārmērīga sevis mazgāšana – daži kaķi var sākt laizīt dzimumorgānu apvidu un/vai vēderu urīnpūšļa un urīnizvadkanāla sāpju un kairinājuma dēļ. Rezultātā var pat zaudēt apmatojumu;
- izmaiņas uzvedībā – agresija, satraukums, nevēlēšanās nokārtoties kastītē.
Ja kaķis nespēj pačurāt vai urīns izdalās pilieniem, nekavējoties jāmeklē veterinārārsta palīdzība! Tas var liecināt par urīnpūšļa obstrukciju, kas ir dzīvībai bīstams stāvoklis!
Kuri kaķi ir riska grupā?
Kaķu urīntrakta sindroms ir viena no visbiežāk sastopamajām problēmām. Visdažādākā vecuma, šķirnes, dzimuma kaķi var tikt skarti. Tomēr biežāk sindroms ir sastopams:
- vidēja vecuma kaķiem;
- kastrētiem kaķiem;
- kaķiem ar lieko svaru;
- kaķiem ar mazkustīgu dzīvesveidu;
- kaķiem, kuri maz iet vai pavisam neiet ārā;
- kaķiem, kuri ēd sauso barību.
Biežākie cēloņi ir:
- urolitiāze jeb urīnpūšļa akmeņi. Tāpat kā cilvēkiem arī kaķiem var veidoties akmeņi urīnpūslī. Visbiežāk sastopamie akmeņi ir magnija amonija fosfāti (struvīti) un kalcija oksalāti;
- bakteriāla infekcija – bakteriāls cistīts (bakteriāls urīnpūšļa iekaisums) ir bieži sastopams daudziem dzīvniekiem, bet reti kaķiem. Bakteriālu cistītu biežāk novēro veciem kaķiem;
- urīnizvadkanāla "korķis" – vīriešu kārtas kaķiem urīnizvadkanāla obstrukciju var izraisīt urīnizvadkanāla "korķis" – to veido urīnā esošo proteīnu, šūnu un kristālu sakopojums, kas rada nosprostojumu. Urīnizvadkanāla obstrukciju var radīt arī urīnpūslī esoši kristāli, kas var iestrēgt urīnizvadkanālā, un stipras muskuļu spazmas urīnizvadkanālā, kas var parādīties pie stipra kairinājuma/iekaisuma;
- anatomiski defekti – dažreiz defekti urīnizvadkanālā var radīt slimības pazīmes. Visbiežāk tas saistīts ar striktūru jeb sašaurinājumu urīnizvadkanālā. Ja urīnizvadkanāls tiek traumēts, dzīšanas procesā var veidoties saistaudi, kas var ievērojami samazināt izvadkanāla diametru. Šādā gadījumā kaķim var būt apgrūtināta urinācija;
- audzēji – kaķiem reti sastopami. Veciem kaķiem ar urīntrakta sindroma pazīmēm viens no iemesliem var būt urīnpūšļa un urīnizvadkanāla audzējs. Visbiežāk sastopamais audzējs ir karcinoma;
- idiopātisks cistīts – daļai kaķu urīnpūšļa iekaisums veidojas bez zināma cēloņa. Jāpiemin arī stresa radīts urīnpūšļa iekaisums, kas raksturīgs emocionāli jutīgiem kaķiem.
Nepieciešamie izmeklējumi
Kaķiem ar urīntrakta sindromu ir svarīgi noteikt pamatcēloni. Nepieciešamie izmeklējumi:
- urīna analīzes – galvenais izmeklējums. Bakteriāla iekaisuma gadījumā svarīga arī urīna esošās baktēriju kultūras noteikšanai, lai izvēlētos atbilstošas antibiotikas;
- asins analīzes – sniedz svarīgu informāciju par vispārējo veselību un nieru darbību, sevišķi svarīgi veciem dzīvniekiem;
- rentgens – urīnpūšļa un urīnizvadkanāla rentgens var būt īpaši noderīgs slimības cēloņu noteikšanai. Dažreiz urīnpūšļa akmeņi ir viegli identificējami rentgenā, bet dažos gadījumos var būt nepieciešama kontrasta rentgenogramma. Tādos gadījumos kontrasta krāsviela tiek ievadīta urīnpūslī caur katetru, kas ievadīts urīnizvadkanālā. Krāsviela izklāj urīnpūsli un urīnizvadkanālu. Tas var palīdzēt diagnosticēt akmeņus, sašaurinājumus un audzējus;
- ultrasonogrāfija - vēl viens svarīgs izmeklēšanas veids, kas sniedz informāciju par urīntrakta stāvokli;
- biopsija – audzēja aizdomu gadījumā var būt nepieciešams paņemt biopsijas paraugu no urīnpūšļa sienas. To veic kā ķirurģisku operāciju vispārējā anestēzijā.
Ārstēšana
- Urīnpūšļa iekaisuma gadījumā nozīmēs pretsāpju medikamentus, antibiotikas, ja ir bakteriāla infekcija, šķīduma terapiju.
- Ja dzīvnieks nespēj urinēt un urīnpūslis ir stipri pildīts, tas nozīmē, ka urīna izvadkanālā ir akmens, kristāli vai "korķis". Šajos gadījumos kaķim nepieciešama tūlītēja palīdzība. Ja kaķis nespēj pačurāt un savlaicīgi netiek sniegta palīdzība, tas viņam izraisa stipras sāpes, 2 dienu laikā attīstās nieru mazspēja un iestājas nāve! Šādos gadījumos nepieciešama vispārēja anestēzija un katetra ievietošana urīnpūslī. Atkarībā no situācijas urīna katetru var atstāt uz vairākām dienām, kas novērš tūlītēju atkārtotu obstrukciju, un kristālu gadījumā caur katetru var skalot urīnpūsli un atbrīvoties no kristāliem.
- Urīna akmeņi, kuri lielāki nekā urīnizvadkanāls, tiks izņemti ķirurģiskā ceļā, atverot urīnpūsli.
- Audzēju gadījumā, atkarībā no audzēja lieluma var veikt to ķirurģisku atdalīšana, bet, ja tas nav iespējams, tiks nozīmēta paliatīva terapija, piemēram, pretsāpju medikamenti.
Ieteikumi kaķu urīntrakta sindroma riska faktoru novērošanai
1. Palielināt uzņemtā ūdens daudzumu: barot konservus, pievienot sausajai barībai ūdeni, nodrošināt svaigu ūdeni visu laiku, elektriskās dzirdinātavas, pievienot ūdenim tunča konservu eļļu, novietot glāzi ar ūdeni.
2. Diēta: urīna kristālu/ akmeņu gadījumā ir nozīmēta speciāla diēta, kas palīdz šķīdināt akmeņus. Svarīgi barot tikai nozīmēto diētu un neko citu. Diēta jābaro 4–6 nedēļas. Kad kristāli ir izšķīduši (nosaka, veicot atkārtotas urīns analīzes), jāpāriet uz uzturošo diētu, kas palīdz nodrošināt normālu urīna skābumu. Uzturošā diēta ir uz mūžu, jo kaķiem, kuriem veidojas kristāli, ir tendence slimībai atkārtoties. Ārstnieciskās barības nevajadzētu barot veseliem kaķiem, kuriem nav problēmas ar urīntraktu, jo šādiem kaķiem var paskābināt urīnu tik tālu, ka veidojas kalcija oksalāta kristāli/akmeņi urīnpūslī. Ja kaķis atsakās ēst nozīmēto diētu, lūdzu, informējiet veterinārārstu.
3. Svara kontrole: aptaukojušiem kaķiem ir svarīgi samazināt svaru, jo aptaukošanās var veicināt urīntrakta problēmas. Kaķiem ar lieko svaru var tikt nozīmēta diēta, kurai ir ierobežots kaloriju daudzums.
4. Tualetes kastītes: turēt kastītes vienmēr tīras. Uz vienu kaķi būtu jābūt vismaz divām kastītēm. Kastītes turēt klusā vietā. Censties nemainīt kastīšu atrašanās vietu.
5. Mazināt stresu: kaķiem patīk rutīna un viņi slikti pārcieš izmaiņas. Stresa izraisoši faktori – jauna kaķa ienākšana mājās, izmaiņas apkārtējā vidē un ikdienas gaitās, jauna ģimenes locekļa parādīšanās, kā arī mentālu un fizisku aktivitāšu trūkums. Apkārtējo vidi iekārtot tā, lai kaķim būtu iespēja izpaust savu dabisko uzvedību – spēlēties, asināt nagus, izzināt.
6. Kaķu sintētiskie feromoni (aerosols vai difūzeris) var palīdzēt mazināt stresu sevišķi jūtīgiem kaķiem.
Uz sarakstu
SIA "Dzīvnieku veselības centrs" veterinārārste Solvita Stiģe
Plašāka informācija – SIA "Dzīvnieku veselības centrs", tālrunis 67500494,
Atļaušos norādīt uz, manuprāt, visai nesmuku lietu no informācijas sniedzēju puses, kas palīdzējuši šo rakstu izveidot. "SIA "Dzīvnieku veselības centrs" veterinārārste Solvita Stiģe"- šis pievērsa manu uzmanību, jo šo pašu rakstu, identiski copy-paste, varu jums uzrādīt. Un es galvoju, ka tas būs oriģinālais. Tādēļ neuzņemsimies nepelnītu atzinību